Atceros, kad 90/00tajos Latvijā bija vairāki vadošie laikraksti, "Šķēles Diena", "Lemberga NRA", "ZS Lauku Avīze" un "Paidera Dienas Bizness", tēvs mēdza regulāri pirkt un lasīt visas, tādējādi mēģinot no dažādi biasētas informācijas izvilkt vidējo aritmētisko jeb kas tad patiesībā notiek.

Pēdējos laikos tiek aktīvi izplatīts t.s. "mediju pratības" mēms, kura centrā ir tēze, ka pastāv pareizie un nepareizie informācijas avoti. Tā kontekstā sabiedrībai no "augšām" tiek mācīts ko lasīt, ko ne, jo tas, kas šīm augšām nepatīk ir "viltus ziņas". Mums darbā visu laiku skan radio SWH, kur pat ir raidījums ar nosaukumu tipa 'viltus ziņu detektors' vai kas tml. Tur gādīgi onkuļi un tantes paskaidro nabaga medijnepratīgajam plebam, kura ir pareizā informācija un kas fašistu propaganda.

Tipiski pēc sovoka tradīcijas, jēdziens un tā reālais saturs šeit ir pēc būtības apgriezti proporcionāls. Tieši tie cilvēki, kas lasa dažādus avotus, nevis tikai vienu pareizo, ir "medijpratīgi". Dumiķi, kas ieklausās viltus ziņu atmaskotājos un faktčekeros un izpilda viņu norādījumus, integrējot sevī sarkastus ar pareizajiem un nepareizajiem avotiem, ir pēdējie neprašas, kas arī ir mērķis. Kā Heda saka, atprātošana. Nez kā mēs 20 gadus atpakaļ varējām iztikt bez šīm gudrajām galvām, kas mūs informē kā pareizi prast medijus. Varbūt tapēc, ka ilgajos totalitārisma gados tauta bija iemācījusies prast medijus labāk, nekā jebkad, bet tagadējajā viltus demokrātijā šīs spējas strauji izzūd.
Ciba ir ļoti labs lakmusa papīrs šai tendencei un cik ļoti tā ietekmē tieši urbāno pseidoizglītoto prātus. Visi te labi zina, ko klausīties un skatīties ieplestām acīm un pret ko nepatikā saviebt seju pat bez lasīšanas. Kņigu ņečital, no znaju šo govno.