Lasot ekstravertu žēlabas par karantīnu sāku mazliet empatizēt. Laikam arī viņiem mēdz būt grūti. Starpība ir tāda, ka viņi 99% laika izbauda sev dominējoši labvēlīgu sociālo vidi. Beisiklī "chek your extrovert privilege". Šobrīd viņi mokas, jo nevar visu laiku nodarboties ar nebeidzamu emocionālo vampīrismu, vervelējot, gramstoties, žestikulējot, tusējoties, ošņājoties, emocionējoties utt. Es personīgi turpinu dzīvot tieši tā pat kā visus pēdējos 10 gadus. Laikam atrašanās ārpus mūsu dižās lielpilsētas palīdz. Ar Rīgu saista tikai turp/atpakaļ ceļš uz darbu un ieiešanā kādā no bodēm pie Teikas. Maksimā kaut kādas tizlas sliedes sazīmētas un cilvēki it kā izliekas, ka ievēro, bet ko tas dod, kad trīs cilvēki vienu un to pašu baklažānu nolūkojuši vai mēģina paiet viens otram garām šaurajās caurejās? Tā pat kā senāk, satiekos tikai ar cilvēkiem, kas man patīk. Šobrīd varu būt gandarīts, ka darba kolektīvs iekļaujas starp tiem.
Galvenokārt nepatīk tas, ka laikam jau nav pat vērts braukt uz cetnrāltirgu (vispār vēl atvērts?) un diskomfortabli visa tā navigēšana dēļ vispārējās paranojas un visiem tiem kvazitotalitārajiem rīkojumiem, par kuriem maz kurš vēl īsti saprot kā rīkoties. Lai gan no otras puses viss pamatā tukšs un uz ielām, transportos un veikalos neredzu nekādas histērijas. Pieļauju, ka histēriskākie panikanti tiešām šobrīd RADIKĀLI sēž mājās un velk produktus maisus pa virvi augšā uz desmito stāvu.
Vobšem pa lielam zaibis.