Tikai mazliet iesāku skatīties Hedas ieteikto ečonepoznera interviju ar Hermani, bet man uzreiz rezonēja viņa nostāja par nacionālismu, uz pret kuru krievu intervētājs uzreiz izrādīja dabisku un saprotamu izpratni. Tikai cilvēks, kas spēj just un stāvēt par savu identitāti, spējīgs saprast citu kolorītu. Viņš nošķir krievu "zapadņikus" no Šukšina, jo viņam tas ir viegli. Cilvēks, kas ir drošs par savu etniski-kulturālo identitāti, ciena citu tādu pašu cilvēku no citas etno-kultūras. Cilvēki, ka neko no tā nesaprot, vēlas tautu salātus, kā galamērķis sajauktas visas varavīksnes krāsas līdz bezjēdzīgai brūnu pelēkai masai.
Interesanti, ka man ir krievu paziņas, kas apbrīno manu tekošo un bagāto krievu valodu, kas nereti pārspēj viņu pašu vai viņu vidē valdīto (pēc viņu vārdiem), neraugoties uz to, ka esmu latviešu nacionālists. Mums ir viegli atrast kopīgu valodu vairumā lietu, pat ja strīdamies par entisko/sovokisko ķorku. Interesanti, ka starp viņiem nav diegabikšu un diegabikseņu, kā starp latviešiem, kam pašu nacionālā identitāte šķiet nesvarīga vai pat agresīvi aizmirstama. Teju visi man labi pazīstamie krievi ir ļoti lepni par savu nacionālo piederību un ironiskā kārtā priekš manis ar viņiem kontaktēties ir daudz interesantāk un daudzveidīgāk, nekā ar vietējiem latviešu liberāļiem, kam zemošanās globālisma nāciju šķaidītavas priekšā skaitās intelektuālisma pazīme un pakaļdarināšanās Rietumu lielskungiem obligāts civilizētas personas pienākums. Nez, varbūt tāpēc Putins vairs neskaitās melnākais no bubuļiem Eiropas nacionālistu lokā. Pat, ja naidīgs diktators, viņš vēl ar vien pārstāv 'savu' tautu, nevis globālu baņķieru un pelēko kardinālu eliti.