gnidrologs ([info]gnidrologs) rakstīja,
@ 2019-06-28 22:49:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
A smārtfouns ir kā vairogs, ne? Nav jāskatās nevienam acīs, da vispār ne uz vienu un ne uz ko, pat netēlojot, ka aizņemti urbini degunu. Zolīda unioformēt poza, par kuru nav nekāds social anxiety. Visi tā dara. Tas droši vien arī palīdz visādiem skolu jefiņiem un bomāriem, kam arī ir smārtfouni. Viņi ir ar visiem un neviens neapcels, jo arī ienodūris aci tajā paša eskeipā. Iespējams samazina vajadzību pēc alkohola un antidepresantiem, bet paaugstina prasības pret drošiem ksomosiem.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ulvs
2019-06-28 23:25 (saite)
Esmu nodevies tieši šīm pašām domām par smārtfoniem un ļoti mobilām planšetēm, vērojot cilvēkus sabiedrībā. Ta ir šķietami bieža parādība. Uzsvars uz šķietami, jo, saprotams, ne vienmēr cilvēka ieurbšanās telefona vai planšetes ekrānā nenozīmē, ka viņš ir hronisks bēglis no realitātes - kas zina, varbūt zvana viņas vai viņa mamma, sakot, ka vecmāmiņu notrieca auto. Tāpēc par šāda tipa situāciju labāk izdarīt secinājumus vēlāk, nekā agrāk.

Patiesībā mēs šo objektu, mediatoru starp realitāti un virtuālo pasauli, uz kuru bēg šie šcilvēki, varam abstrahēt līdz absolūtam idejiskam minimumam - tas ir objekts, kā primārā funkcija ir bezpiepūles izklaide. Un sekundārā - lietotāju piekoptā bēgšana no realitātes, izmantojot šo objektu kā mēdiju starp tavu tukšo, ēd-dirs-nāve vai ēd-pisies-nāve, you get the gist of it, realitāti un teh interwebz. Atvainojos, ka tik haotiski un nesakarīgi, es esmu skaidrā.

(Atbildēt uz šo)


[info]ctulhu
2019-06-29 00:13 (saite)
es tāpat skatos/ neskatos kur gribu/ negribu ar vai bez tās plāksnītes ar ekrānu

(Atbildēt uz šo)


[info]heda
2019-06-29 12:57 (saite)
Zvjaginceva jaunākajā filmā viena no laikmeta zīmēm bija telefonu glāstīšana, pretsatā neglāstītiem cilvēkiem.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?