Kontekstā ar iepriekšējo ierakstu un izgājušo knibināšanos ar intelekta spējām, to kategorizāciju. Manupār visu šo padara vēl sarežģītāku fakts, ka pastāv intelekta paveidi, kas nav nekādā veidā piesaistīti kognitīvu knibucīšu bīdīšanai galvā, sēžot kabinetā, bet tādi kas ietekmē cilvēka fiziskās darbības vektōru, spontāni ''liek darīt tā un nevis citādi''. Te nesen artis iemeta labu rakstu šajā sakrā:
http://klab.lv/users/artis/1328731.htmlTipiski piemēri būtu dažādi izcili sportisti, kas nav labāki par citiem jo ir objektīvi spēcīgāki atlēti, fizioloģiski pārāki specimeni, bet tāpēc, ka intelektuāli izprot sevis spēlēto spēli daudz konkrētāk nekā cirti, spēj to inovēt ar līdz šim neredzētiem paņēmieniem un vienkārši tik labi ''jūt'' visas spēles fienes, ka vienmēr paredz situāciju vairākus gājienus uz priekšu līdzīgi kā labi šahisti, kas tam pielieto savas smadzeņu kalkulējošās spējas. Fizisko ģēniju gadījumā (nu tur Messi, Džordans, Federers etc.) intelktuāls ir tieši šo cilvēku ķermenis, viņu refleksi un grācija. Neviens sportists ''nedomā'' pirms izdara darbību. Katrā ziņā tie korelanti, kas viņu darbībām paralēli notiek smadzenēs noteikti nav analītisks/intelektuāls raksturs. Tā ir momentāna sapratne par to, ko šobrīd visoptimālāk darīt. Ja tas būtu tīri kognitīvs, objektīvs process, tad to varētu uzkrekot un visi varētu spēlēt futbolu kā Messi vai basketbolu kā Džordans, bet tā nekad nebūs. Smadzenes-kā-dators metafora mirst lēnā, garlaicīgā nāvē tāpat kā visas iepriekšējās cilvēku fantāzijas par prāta īsteno būtību.