Obligātā fonotēka, Vol. 3
Beggars Opera

1971 - Waters Of Change



Ja būtu jāsastāda visnetaisnīgāk ignorēto, aizmirstībā palikušo grupu/ierakstu topu, tad šis būtu līderu desmitniekā.
Tā ir skotu blice, kas nomināli skaitās pie progresōvā roka, taču tās mūzikai ir maz kopīga ar King Crimson, Genesis u.c. progresīviķu metriem un to dažbrīd pārspīlētajiem, pompozi episkajiem skaņdarbiem. BO mūzika ir mans zelta vidusceļs attiecībā uz mūzikas formas sarežģītību un skaistu melodsikumu.
Noskaņas velk uz medieval fantasy pusi, lai gan it kā netiek izmantoti nekādi vidsulaiku banketiem raksturīgie instrumenti. Tekstos gan var saklausīt tēmas par festivāliem, bruņiniekiem, zemniekiem un tādā garā, taču instrumentārijā dominē ērģeles.
Nekautrējaties sadabūt arī Act One un Pathfinder albūmus, kas arī puslīdz smeķīgi.

Comus

1971 - First Utterance


Viens no dīvainākajiem un tāpēc arī mazpazīstamākajiem ierakstiem pat laikā, kad tas tika izdots. Nešpetns acid-folks ar tieksmi uz progresivitāti un pilnīgi trakotu vokālista sniegumu. Pat grūtu izdomāt, ko vēl piebilst. Klausieties, bitchez!

Arthur Brown

1968 - Crazy World of Arthur Brown



Šim piemērojami līdzīgi epiteti kā iepriekšējai bandai. Tiesa Artūrs Brauns ar saviem domubiedriem (dažādos laikos dažādiem), atšķirībā no Comus ir viens no roka veterāniem, kas turpina koncertēt un ierakstīt vēl šobaltdien, un kuram var piedēvēt to, ko sauc par plašu atpazīstamību šaurās aprindās. Avangards, experimentālais roks vai kā nu kuram tīk saukt dažnedažādus frīkus, kam nepatīk turēties vispārpieņemtās muzikālās piedienības rāmjos, bet realizēt mūzikā savus baismīgākos murgus.
Crazy World of Arthur Brown gan uzskatāms par pašu ''tradicionālāko'' AB veikumu. Tajā pat ir dziesma, kas savulaik diezgan ilgi noturējās bija britu čartu galvgalī  - Fire - ja nemaldos kādreiz pat ticis laists pa kādu no mūsu dievzemītes raidstacijām. Manā pazemīgajā IMHO šis ir arī pats talantīgāk uzrakstītais un inovatīvākais AB elbums, īpaši jau priekš sava laika, kad dīvainības un eksperimenti vēl tikai sāka ienākt rokā. Kārtējo reizi jāpiemin izcilie un neparastie vokālie dotumi, kas piemīt Brauna kungam.

Captain Beefheart and His Magic Band

1967 - Safe as Milk



Kaut kā šodien uznācis uz tiem savādniekiem. Kapteinis Buļļasirds, līdzīgi Brauna kungam ir pārsvarā pazīstams specifiskai publikai, kuru iespējams varētu raksturot kā pseidointelektuālu, taču šis ierakst, līdzīgi kā gadījumā ar Brauna kungu ir viņa pirmais (neskaitot bootlegus) un arī šeit raksturīga radoša savdabība kombinācijā ar nebūt ne peļamu sacerēšanas talantu.

Tea & Symphony

1969 - An Asylum For The Musically Insane



Turpinot šo tematiku, piedāvāju konkurētspējīgus īpatņus no Birmingemas, kas, kā jau noprotat, nav raksturojami vārdiem. Taču mūzika tiešām ir ''top quality'' un viena no interesantākjām 60o beigu grupām-viendienīšiem, kuri pastāvēja labi ja gadu, taču atstājuši pēdas rokmūzikas vēsturē ne vien ar savu īpatnējo skanējumu, bet arī ar dīvainiem teatrāliem priekšnesumiem, kurus tie sniedza koncertu laikā. Līdzīgi kā tas pats Brauna kungs, kurš pat minētā hita, Fire, videoklipiņā lēkā pa skatuvi ar degošu matu ērkuli.

Steamhammer



1972 - Speech

Šeit nu tiešām nezinu vai daudziem patiks šis psihodeliski progresīvais ieraksts, taču manā grāmatiņā, līdzās jau minētajam Beggars Opera - Water Of Changes, ir viens no jaukākajiem 70o gadu sākuma progresīvā roka ierakstiem, kas vienlaikus spēj apmierināt gan manu tieksmi pēc kompozīcijām, kas sarežģītākas par ''tēma-piedziedājums-tēma, piedziedājums, fināls'' formulu, un tajā pašā laikā šķiet ļoti izdevies no muzikālā un atmosfēriskā viedokļa. Taču kā jau teicu, var izrādīties ''na ļubiķeļa''.

Renaissance



1969 - First Album
1970 - Illusion
1975 - Scheherazade And Other Stories

Jau nedaudz tradicionālāks ''stuffs'', taču vēl arvien progresīvi. Šī kolektīva mūzika ir tāds kā folk-roka un progressive apvienojums. Kīts Relfs (ex Yardbirds) nosaka pamattoni ar savu taustiņinstrumentālismu (savādi, ka neatceros elektriskās ērģeles skanam iekš Yardbirds ierasktiem nemaz), savukārt folķīgā Ennija Heslama piedod romantisko fantasy fīlingu.
Rimska Korsakova nemirstīgās Šeherezādes simfoniskā tēlojuma variācija manā skatījumā ir interesāntākā lieta no šiem trim darbiem, jo nebūt necenšas viens pret vienu aranžēt klasiko skaņdarbu, bet pārveido to savu muzikālo interešu garā. Kopumā Reneissance varētu sagādāt ļoti patīkamu pārsteigumu kā sarežģītu mūzikas formu cienītājiem, tā lirisku, taču radošu folkbalāžu mīķliem.