+ fests
1.

Līdz tikšanās vietai - Alfai - man ir kompanjons, kurš apmaiņā pret guļammaisa aizdošanu izpalīdz ar smago, piebakāto mugursomu. Tur, kā jau laicīgie cilvēki, esam ne pārlaicīgi, bet precīzi runātajā laikā, tāpēc pēc izsmēķētas cigaretes un apēstas kanēļbulciņas ierodas arī gaidītie cilvēki, kuru spēkos mūsu visu nogādāšana vietā S. Pirms tam vēl pagūstam ieiet tuvējā pārtikas mega-veikalā, kur nopirkts tiek viss iespējamais divu, trīs dienu slāpju un ēsgribas apmierināšanai. Summa liela, bet adekvāta. Meistarīgi viss sapirktais tiek ieriktēts bagāžniekā, kurā vietas teorētiski vairs nav. Veicīgi satilpstam mašīnā un dodamies uz ziemeļiem.
Galapunktu S. sasniedzam nemanot. Nav ne mašīnrindu, ne cilvēku baru. Tā kā telšu vieta mums nav nopirkta, uzmanību piesaista zila zīme ar burtu 'P', uzrakstu 48 h 5Ls. Pirms tam gan pārliecinamies, vai piedāvātais serviss atbildīs mūsu prasībām. Viss kārtībā - drīkst celt teltis kaut desmit. Iebraucam iekšā - pašā tālākajā stūrī pie milzu dižozola. Norādīts tiek, ka telti drīkstam celt lauka otrajā pusē. Piedāvā arī izpļaut pļavas laukumu teltsvietai, kam sākumā piekrītam, bet drīz vien nolemjam, ka tomēr ne. Tikmēr vīrs ar trimmeri paspējis jau kādu gabalu nostaigāt. Galu galā telti uzceļam turpat pie pašas mašīnas, turklāt vēl blakus norezervējam vietu vēl trijiem auto (pilnīgi ar lentu!). Mums kā nekā ir 0000001 numurs stāvvietā!
Teltis saceltas, kāds laiciņš turpat pačillots, dodamies uz pašu norises vietu visu iepazīt. Pie ieejas problēmu nekādu, apsien ap roku baltu lentu ar krāsainiem burtu savirknējumiem. Apstaigājam visu teritoriju. Rodas iespaids, ka organizatori ir padomājuši par visu un visiem. Tualetes skaita ziņā ir ievērojami vairāk. Patiesībā nevienu brīdi nenācās ilgi gaidīt. Uz tualetēm gaidīt. Kad skatuves apzinātas, šūpuļtīkli iemēģināti, pirmās fotogrāfijas tapušas, varam atgriezties telšupilsētiņā un sagaidīt tos, kuri jāsagaida. Tur priekšā jau Aijas puiša draugs, kura draugs ir Tumora Pēteris. Savstarpējas iepazīšanās. Tam pašam Pēterim ir iemesls mani uzrunāt, jo rokās man festivāla programma. Raisās diskusijas, kāpēc Peter Doherty ir izcelts ar sarkanu. Laiks tiek vadīts teltī, kamēr sarodas visi gaidītie.
Mana pirmā muzikālā apvienība ir Čipsis un Dullais. Kā par brīnumu uz skatuves atsēdies vien Čipsis piedienīgā ādas vestītē un kovbojcepurē. Seko paziņojums, ka Dullais 'vada laiku kopā ar Pītu Dohertiju aizskatuvē'. Cilvēkiem jāiztiek vien ar pusi no apvienības. Šķiet, ka Čipsis paveica varoņdarbu, nospēlējot visas blices dziesmas! Kas par to, ka brīžam vārdi sajuka vai aizmirsās un arī akordi kur pazaudējās, ja ņem vērā, ka parasti tomēr Dullais ir tas vilcējspēks galvenais. ;D Visu cieņu un godu, tāpēc arī pēcāk tapa obligātais fana foto ar mākslinieku visā skatuves kostīmā. Pūlis gan bija sadrūzmējies liels, un nebija nemaz tik viegli tik klāt pie paša mākslinieka, bet brīnumainā kārtā izdevās! ;D
Pēc šī piedzīvojuma, pārdzīvojuma organisms prasīja ēst, lai vakaru turpmāko izturēt spētu. Pievilcīgākais un apetalītīgākais šķita Vairāk saules paēdiens. Iegādāts, notiesāts. Šķiršanās no grupas, lai paspētu ieņemt jo iespējami tuvāku vietu pie skatuves. Pirmā rinda jau aizsista, tomēr otrajā vēl vietas un tieši pretī pašam centram! Stunda pavadīta stāvot un gaidot, un vērojot, kas notiek uz skatuves. Fani kāri tver katru crew vīru kustību, jo darbības, skaņojot divas akustiskās ģitāras, uznesot baltus dvieļus un alus glāzes, pierāda vien faktu, ka drīzi uz sktuves kāps Pats Pīts. Skaidrs kļūst tas, ka viņš ir ieradies! Pūlis, šķiet, arvien fiziski pieaug. Var sajust, cik visi ir satraukti un nepacietīgi beidzot viņu ieraudzīt. Vēl piecpadsmit minūtes līdz sākumam, taču tur jau viņš nāk - vienkāršās melnās biksēs, melnā kreklā, tumšā žaketē, kaklā divas ķēdītes, vēl balta šalle (no tās viņš ātri atsvabinās, diemžēl, nemetot to pūlī, bet noliekot maliņā) un, protams, cepure. Pīts nolec no skatuves un sāk pastaigu gar faniem, paspiežot dažiem izredzētajiem rokas. Priekšējās rindas ir satrakojušās un spiežas uz priekšu, lai tikai varētu viņu aizskart. Arī es ar cerībām stiepju savu roku viņam pretī. Mirklis - viņš iet garām un paspiež roku tieši man!! Ģībt negribas, bet sajūtas ir neaprakstāmas. Es tak par viņu jūsmoju jau ceturto gadu, taču liekas sirreāli redzēt viņu tepat, rokas stiepiena attālumā. Tālāk kāds fans grib viņa roku paturēt ilgāk savā, uz to momentā reaģē sargs un ar mizlīgu niknumu iebelž laimīgi nelaimīgajam/-ai pa rokām. Pīts ir pārsteigts un pret fanu savelk izbrīnas, līdzjušanas un mazliet ironijas pilnu sejas izteiksmi. Tā viņš atkal pazūd aizskatuvē. Pēc mirkļa atgriežas, paņem rokās ģitāri un sāk! Šajā mirklī priecājos, ka neesmu pirmajā rindā, jo pūlis ir saspiedies uz priekšu un tā nu man sanāk būt iespiestai starp priekšā un aizmugurē stāvošajiem cilvēkiem, tomēr cilvēki labāki nekā metāla žogs. Viņš dzied un spēlē, staigā apkārt, uz brīdi nosēstas skatuves aizmugurē uz paaugstinājuma, kas apvilkts ar Lielbritānijas karogu, drīz vien noņem cepuri, svīst. Iedzrot auksto alu, demonstrē, kā salst zobi. Ar skatītājiem komunicē maz, arī acu skatu nevar noķert, vien dzied - skaisti, izjusti, no sirds. Ir dziesmas no jaunā albuma, ir no Babyshambles, arī The Libertines. Nospēlēja arī Music when the lights go out... /Vienbrīd uz skatuves pamanīju Žeņu, brīdi nošokējos, bet tad sapratu, kāpēc viņš tur. Uz vienas skatuves ar Pītu! :D/ Skatītāji dzied līdzi, applaudē, pūš burbuļus, par kuriem viņš uz vietas sacer īsdziesmiņu. Izpildot Albion viņš demonstrē savas zināšanas Austrumeiropas ģeogrāfijā. Patiesībā labi, ka nebija banālo frāžu - i love you all, you're the best un bla bla. Pīts bija tieši tāds, kādu vēlējos viņu redzēt. Ā,un bikšupriekša viņam visu koncertlaiku bija vaļā. Tikai pēc pēdējās dziesmas viņš to pamanīja un aiztaisīja. Īsi atvadījās un prom bija, bez izredzēm sasaukt atpakaļ. Pēc tam iekšā liela, liela laime. :)
Nolemts doties skatīt Prāta Vētru, bet man pēc Pīta negribas uzreiz ko citu klausīties, galīgi iekšā 'nevajag man tagad pilnīgi nekādu citu mūziku, lieki viss, pa tukšo'. Tāpēc, kamēr citi klausās PV, es aidodos uz telti pārģērbties. Atgriežoties brīdi pavadu pie Pop Beats Poetry un sapratu, ka Grēviņam mūzika tiktiešām ir sirdslieta. Kaut gan man ne pārāk tād-veida mūzika, bet viņa 'vadībā' to iespējams klausīties un pat izbaudīt. Drīz atgriezos pie PV, kas joprojām nesaistīja, tāpēc devos kopā ar Kristīni gaidīt 7 pieaugušus vīriešus. Pulkstens sita jau 01:00, tomēr nekas neliecināja par to, ka viņi jau ar vienu kāju uz skatuves. Uz skatuves vēl viens fascinējošs dīdžejs - Mareks, kā vēlāk uzzinājām. Atgādināja man Slash un Kolina Farela krustojumu. Tik ļoti juta līdzi publikai un mūzikai, prieks! Brīdi tur padancojām. Apstaigājām tuvējās atpūtas vietas, atgriežoties atkal jau vilšanās, ka viņu vēl nav. Cerības jau sāk zust, bet te pēkšņi manu, ka publikā sāk apgrozīties jau lielā vairumā konkrēto, vajadzīgo vīriešu, tātad nekas nav nokavēts! Kamēr vīrieši vēl skaņojas, ieņemu vietas pirmajā rindā, kur aizvelku arī divus savus līdznācējus. Skaņošanās ļoti ievelkas un līdznācēji jau vēlas doties prom. Manos spēkos ir viņus aizturēt un pierunāt noklausīties vismaz divas dziesmas. Vīri beidzot sāk spēlēt, publika atraisās, taču mani līdzstāvētāji nav diez ko aktīvi un iepriecināti, tāpēc pēc otrās dziesmas nozūd. Turpinu priecāties viena. Blakus kāda sieviete jau gados sāk burtiski uzmākties vīriešiem - kustina mikrofonus, lien uz skatuves. Drīzi viņa protas un savaldās vai tiek savaldīta. Visi dzied-kliedz līdzi, klātu ir fantastiskais trijstūris, Jancis kā vienmēr sēž aizmugurē un nepārstāj smaidīt, tiek izspēlēts triks ar palekšanos brīdī 'Es neesmu tava bērna tēvs', Zāle sagatavojas savam nopietnajam monologam par laiku, skatītāji saņem alus šaltis - visi ir priecīgi un līksmi! Protams, vīriešus nedrīkst aizlaist tik viegli prom, tāpēc viņi nospēlē vēl divas dziesmas. Kad nu vakara muzikālā daļa man ir veiksmīgi noslēgusies, atvados no biedriem, kuri vēl gaidīs Kārli Kazāku un dodos uz teltsvietu. Garāmejot laipnie stāvvietas apsargi novēl 'arlabunakti'.

2.

Pamostamies no karstuma. Lai gan telts atrodas it kā ozola paēnā, tas netraucē tai uzkarst. Balss no vakardienas dziedāšanas līdzi ir zudusi. Mudinu savus biedrus pasteigties, paēst brokastis, lai 12:15 paspētu uz Dun Dun. Tas iedarbojas, un mēs paspējam. Feini tie Dun Dun, patiesa rīta mūzika. Kad tie ir noklausīti, izlemjam doties uz pludmali, taču mani vairāk vilina jaunā mūzika - Acid Rain un Them Lemons I love you terasē. Kad ierodos tur, pirmie jau spēlē pilnā sparā. Piesaista grupas pārliecinātība par sevi, basista brillītes un pareizā attieksme, īpatnējais spēlēšanas stils. Mūzika nebija nekas pārsteidzoši jauns un nedzirdēts, bet īsts, pamatīgs roks. Tīksme klausīties un skatīties. Mirklis jāpagaida līdz Them Lemons. Par pārsteigumu soloģitārists ir 'tas puisis ar smukajiem matiem, Louis Garrel līdzīgais'. Grupa ir ļoti ļoti savdabīga - a la Louis Garrel pie ģitāras, meitenīte nobijusies ar lielām brillēm maigi dzied, paliels puisis ar ģitāru dzied un spēlē, mazs mazs puisītis (vairāk kā 10 - 12 gadus nedodu) pie bungām un vēl viens čirkainmatainais pie klavierēm un, ja vajag, akardeona. Skanēja tā dīvaini. Manu mīļāko dziesmu viņi gan nenospēlēja, un jutās tādi nobijušies, kautrīgi, 'mēs jau neko'. Beidza spēlēt un devos jūras virzienā. Pa ceļam satiku Ābolu, ar kuru sasmaidījāmies. heh.
Tie pie jūras bija jau apdeguši-sadeguši, tāpēc vairs ne dzirdēt negribēja par turpmāku gulšņāšanu. Devāmies atpakaļ uz teltsvietām, lai ieturētos mazliet, pārģērbtos un plkst. 18:15 būtu gatavi Instrumentiem.
Neaizrāva mani Instrumenti - varbūt negribēju, lai aizrauj, varbūt biju pārāk tālu, varbūt pārāk liela ažiotāža sacelta ap viņiem, nez, bet - nē. Pēc šiem notika lielā staigāšana, pa starpu paēdām, saldējojāmies, mirkli paklausījāmies Ebony Bones (nope), The Whip (nope), arī garām gājām The Leisure Society (drīzāk jā). Iekļuvām pūļa vidū pie Sinead O'Connor, bet likās pārāk 'miegaina', tāpēc drīzi viņu pametām. Tika izdzertas pa kādai alus glāzei, man sildīšanas nolūkos tika silta, liela jaka. Kamēr citi ļāvās Mobija valdzinājumam, es baudīju siltu kakao Kino teltī, skatot Future Shorts. Kakao bija garšīgs un tādas arī filmiņas. Pēc tam tikāmies pie Kuchenbeat un visi bariņā devāmies gulēt. Savā ziņā festivāls mums/ man bija noslēdzies, ja neņem vērā vēl nākamā rīta brokastošanu, zobu tīrīšanu, telšu apvākšanu un mājupceļu.