Rīgas ūdens
Lauku pilsētas robežā gandrīz mežā ir kāda aka, no kuras šad tad atnāku pasmelt ūdeni. Kad ieskatos tajā akā, galu neredzu - šķiet, ka tā ir bezgalīga (vismaz 10 m līdz gruntsūdeņiem, mērījis gan neesmu). Kad nolaižu spaini, nevaru ne sajust, ne sadzirdēt, kad tas sasniedz ūdeni. Kad paceļu spaini, tas ir pilns ar ūdeni. Spainis ir vecs, tā malas ir saplaisājušas. Taču tas man netraucē piepildīt 5l burku pilnu un apliet visu apkārt. Uz burkas ārsienas sāk kondensēties gaisa mitrums. Pie tam vēl pamatīgi. Tad šo ūdeni var dzert un tiešām daudz un šķiet, ka nav iespējams sevi ar to piepildīt. Tad, atbraucot atapkaļ uz Rīgu, nākas saskarties ar sajūtu, ka ļoti gribas padzerties, bet ielejot Rīgas ūdeni glāzē un pieskaroties ar muti šai glāzei, vēlme padzerties izzūd. Rīgas ūdeni nav iespējams iedzert. Ar Rīgas ūdeni es nedomāju krāna ūdeni - par Rīgas ūdeni es saucu Venden aparātos esošo minerālūdeni. Salīdzinājumā ar meža akas ūdeni vendens ir inde. Kas gan to varēja iedomāties - 21.gadsimtā akas ūdens dzeršana kļūst par piedzīvojumu - vienīgi daži Bībeles varoņi to varēja iedomāties, un ne jau tamdēļ vien, ka dzīvoja tuksnesī.