Have to keep that in mind. There is light in the darkness.

Es gan taisos tajā dienā izslēgt elektrību uz krietni ilgāku laiku. Un ne jau slēdzīšus un podziņas, bet tur, lejā, noraušu kloķi pie skaitītāja. Mobīlo arī atslēgšu. Iespējams, nolikšu pie loga kādu svecīti, lai ļaudis pabrīnas. Kaut gan 28 ir sestdiena - būšu ārpus pilsētas. Varēšu būt bez elektrības kaut vai visu dienu. Žēl, ka sestdiena. Tad nāksies arī piektdien atslēgt tās gaismas, jo sestdien elektrības patēriņš pats par sevi ir mazs.

Lauku pilsētas robežā gandrīz mežā ir kāda aka, no kuras šad tad atnāku pasmelt ūdeni. Kad ieskatos tajā akā, galu neredzu - šķiet, ka tā ir bezgalīga (vismaz 10 m līdz gruntsūdeņiem, mērījis gan neesmu). Kad nolaižu spaini, nevaru ne sajust, ne sadzirdēt, kad tas sasniedz ūdeni. Kad paceļu spaini, tas ir pilns ar ūdeni. Spainis ir vecs, tā malas ir saplaisājušas. Taču tas man netraucē piepildīt 5l burku pilnu un apliet visu apkārt. Uz burkas ārsienas sāk kondensēties gaisa mitrums. Pie tam vēl pamatīgi. Tad šo ūdeni var dzert un tiešām daudz un šķiet, ka nav iespējams sevi ar to piepildīt. Tad, atbraucot atapkaļ uz Rīgu, nākas saskarties ar sajūtu, ka ļoti gribas padzerties, bet ielejot Rīgas ūdeni glāzē un pieskaroties ar muti šai glāzei, vēlme padzerties izzūd. Rīgas ūdeni nav iespējams iedzert. Ar Rīgas ūdeni es nedomāju krāna ūdeni - par Rīgas ūdeni es saucu Venden aparātos esošo minerālūdeni. Salīdzinājumā ar meža akas ūdeni vendens ir inde. Kas gan to varēja iedomāties - 21.gadsimtā akas ūdens dzeršana kļūst par piedzīvojumu - vienīgi daži Bībeles varoņi to varēja iedomāties, un ne jau tamdēļ vien, ka dzīvoja tuksnesī.

Lietuvā radiācija.
(No 17.-21.aprīlim ņemtajos gaisa paraugos konstatēts paaugstināts cēzija-137 piesārņojums un atklāts bārijs-133 un 140.)

Politkorekti paziņots, lai neizraisītu paniku. Kaut gan norāda uz Pēterburgu, kaut arī pašiem nesen bija "tehniskās problēmas" un arī kaut kur Dienvideiropā (to Serbiju neskaitot) bija tamlīdzīgas lietas. Iespējams, ka šogad lauksaimniekiem būs interesanta raža. Jātur gatavībā sarkanvīns. Būs jāsapērk arī ābolu sula un citi līdzekļi brīvo radikāļu "ieslodzījumam".

Esmu biofanāts. Izlasot šo, liekas, ka esmu atpalicis no dzīves un ka viss, ko daru šajā virzienā, ir pārāk mazs. Tā man liekas, jo es par to pa galvu vēl neesmu dabujis.

www.csb.lv

11-3. CASES OF MALIGNANT NEOPLASMS
		1990	1995	2000	2006
Number of new cases	TOTAL	7554	8107	8685	9102

Pieaug vēža slimnieku skaits. Visu var nogrūst uz smēķēšanu. Es gan esmu pārliecināts, ka galvenais nosacījums ir pārtikas zema kvalitāte. Pārtika paliek sintētiska. Cilvēks pie tās pierod un atrod no parastās. Taču sintētiskā pārtika ne vienmēr satur visas organismam nepieciešamās vielas. Cilvēks mēdz kļūdīties, to sintezējot. Un cilvēks arī ne vienmēr katru dienu rij minerālvielu un vitāmīnu tabletes, lai kompensētu to, ko nav iebēris augsnē minerālmēslojuma veidā, vai nav paredzējis, taisot kārtējo ĢMO. Iznākumā imunitāte uz vienu mazu brīdi vienā no šūnām nenostrādā izejvielu trūkuma dēļ - enzīms nenovērš DNS bojājumu - rodas audzējs.

Pats galvenais, ka atšķirībā no Āfrikas, kur ir tuksneši, un Amerikas, kur ir cilvēku mudžeklis, Latvijā cilvēku nav daudz (īpaši tagad) un ir pilns ar tukšiem laukiem, bet tāpat vajag, nu vajag tos ĢMO un citus intensīvās lauksaimniecības brīnumus par katru cenu. Cilvēks labāk maksās ārstiem tūkstošus latu vēlāk, nekā zemniekiem desmitus tagad. Un vēl tas komūnistiskais ieradums iepirkties tikai lielveikalos. Lepnums, slinkums un alkatība - trīs grēku apvienojums.

Beigusies bišu maize biteniekam, nepalika priekš manis. Būs vien jāiet uz veikalu.

Iepriekšpēdējais iespējamais glābiņš manai krītošai redzei varētu būt ziedputekšņi - bišu maize.

Šeit minētais vīns ir Armonia Verde. Parasts vīns, tā šķiet. Tā arī neesmu attaisījis, un nezinu, kad attaisīšu. Gaidu viesus, bet tā slikti gaidu. Ar vienu pašu vīnu ir par maz. Vajag arī mājas, savas. Joprojām ciet stāv pat pudeles, ko vasarā atvilku no Itālijas. Šovakar arkā izraku arī bio Rieslingu no Vācijas. Paņēmu uzreiz vairākas pudeles, it kā tās būtu pēdējās. Gribētos vēl sarkanvīnu. Pirms laika biju nejauši internetā uzgājis kādu vietu par veikalu, kas specializējas tieši uz Itālijas vīniem, kur var degustēt un tml. Bet tagad, kad izdomāju tur ienākt, es vairs nevaru pat izgūglēt, kur un kas tas bija. Nožēloju, ka neatzīmēju.

Ha! Stockman ir sācis kopēt rietumu Billas, ievietojot uz bioloģiski sertificētās pārtikas ceņņikiem attiecīgu zaļu zīmīti! Vienīgais, ne visur viņi saliek tās zīmītes. Atradu alkohola sekcijā itāļu viņu, kas arī ir ar sertifikātu, bet uz ceņņika zīmītes nav! Heh, un etiķete mani vienkārši satrieca! Uz sarkana fona bērnu zīmējumu tipa cālis! Tāds primitīvisms, tājā kaut kas ir. Noteikti ir. Citādi es nebūtu to pudeli tomēr paņēmis. Vismaz ne stokmanī. Pēc stokmaņa apmeklējumiem maks ir palicis pilnīgi tukšs, plus vēl paliku parādā kolēģei vienu santīmu, kad par atlikušo naudu pirku darbā medu. Hehe! Ja mūsu iestādē var nopirkt medu no Latgales un kūpinātās zivis no Lapmežciema, interesanti, ko labu var dabūt citās? Satiksmes ministrijā noteikti varētu būt lētais benzīns no Krievijas vai bioetanols no Zviedrijas! Atgriežoties pie vīniem, izrādījās, ka mistiskie "sulfīti" esot SO2 sēra dioksīds - pret baktērijām. Vienīgais mierinājums, SO2 esot tradicionāls līdzeklis.

Paziņām un kolēģiem esmu jau apnicis ar savu biomāniju. Cenšos turēties, lai muti nevertu vaļā, bet sirds sāp, skatoties, ka cilvēki lieto uzturā kaut kādu sintētisko draņķi. Bet man mute jātur ciet, jo tā ir mana laime, ka biopārtika nav populāra! Citādi būtu bijušas citas cenas, kā arī deficīts, kurš arī bez pieprasījuma jau tagad ir pietiekami spēcīgs.

Manas mīļās ekonomiskās spuldzes tomēr ir ar dzīvsudrabu iekšā. Tātad vietās, kur ir bērni, tās likt nevajadzētu. Ja plīst, tad ar "sveicieniem". Bet tomēr, ja salīdzināt to kaitējumu videi, ko nodara kodolelektrostacijas, nepieciešamību pēc kurām nosaka elektroenerģijas patēriņš, tad tomēr gribas to dzīvsudraba spuldzīti ieskrūvēt. Galu galā tās var nodot otrreizējai pārstrādei.

Dzirdēju uzskatu, ka šņabis var aizsargāt no radiācijas. Tāpēc datoriķiem esot ieteicams ieraut 50g dienā. Paskatījos internetā un noskaidroju, ka alkohols aizsargā pret radiāciju tikai, ja iedzerts tieši pirms apstarošanas vai arī uzreiz pēc tās. Turklāt labs efekts ir vienīgi tad, ja apstarošanās ir ilgusi tikai īsu brīdi, sekundes vai dažas minūtes. Pie ilgstošas starošanas spirts nelīdz, jo spirts aizsargā ne pret pašu radiāciju, bet gan no cilvēka organismā esošajiem brīvajiem radikāļiem, kas starojuma dēļ ir pārvertušies par mutagēniem. Spirts piesaista un palīdz izvadīt prom prom no organisma šos brīvos radikāļus, taču arī šis pozitīvais efekts vēlāk izvēršas par negatīvo, jo spirts veicina jaunu brīvo radikāļu veidošanos organismā. Tātad, ja radiācijas draudi ir ilgstoši, mutagēno brīvo radikāļu kļūst tikai vairāk. Brīvos radikāļus labi izvada arī antioksidanti. Tos satur sarkanvīns un alus. Tāpēc viņu iedarbība pret radiāciju ir efektīvāka nekā vienkārši spirtam. Vienīgais, antioksidanti tiktu labi arī bez spirta, kurš vēlāk tikai paaugstinātu to līmeni. Te ir jāatceras ābolu sula, kurā šo antioksidantu ir vairāk nekā vajag. Tātad veselīgais spirts ir vienīgi mīts.
( Šeit ir teksti, uz kuriem balstījos šajā secinājumā: )

Mans lauku fanātisms un antisintētika ir radikāli mainījuši manu dzīvi. Vismaz ieprikšanās ir kļuvusi pavisam citāda. Ja es kaut ko nevaru dabūt laukos, tad, jebkurā gadījumā, man ne tikai vairs nav jāizvēlas veikals, uz kuru iet, bet arī preces marka, ko iegādāties, jo gan tas, gan tas ir tikai pa vienam. Pie tieksmes visu izzināt līdz pēdējam sīkumam tas ir nopietns atvieglojums, jo lielveikalos sīkumu ir daudz, ļoti daudz. Tik daudz, ka bēdīgi paliek.

Tagad šķiet, ka lauku lietas pašas mani atrod. Pat Venēcijā - man nevajadzēja ne adresi zināt, nedz domāt - es vienkārši uzgāju īstu vietu. Saldējums atgādināja man bērnību un, protams, lika aizdomāties, ka kādu dienu varētu ražot arī pats.

Bet lai ražotu, vajag naudu. Ne tik daudz pamatlīdzekļiem, cik licencēm, sertifikātiem, bankas kontiem, marķējumiem, etiķetēm, nodokļiem un nodevām. Dzirdēju, ka Francijā zemnieki no ražošanas gūst ļoti niecīgus ienākumus un pamatā pārtiek no atbalstiem. Mums ir līdzīga situācija. Tikai ražošanas un atbalstu apjomi ir krietni mazāki. Toties varas psiholoģija ir identiska - ja laipni prasa, laipni atbild un sola, bet neko nedara, līdz cilvēks neiziet uz ielas lielā daudzumā un nesarīko "demokrātiju". Te atkal ir atšķirība - francijā cilvēks sarīko "demokrātiju", bet Latvijas cilvēkam nervi ir krietni spēcīgāki. Pareizāk, latvietis ir labsirdīgāks un varai visu piedod. Bet tiklīdz vara pilnīgi iznīcinās latvieti, liktenis atspēlēsies - tādi nu ir dabas likumi. Tas ir dabīgi.

Iepērkoties, der zināt to, ka 'dabīgs', 'dabisks', 'ekoloģisks', 'lauku', 'bioloģisks', 'veselīgs', 'tradicionāls' nav sinonīmi, bet tikai dažos gadījumos saistītās kategorijas. Sinonīmi varētu būt vienīgi 'bioloģisks' un 'organisks'. Doma tāda, ka šos vārdus nav jāuztver nopietni, bet nopietni ir jāuztver vienīgi tas, ka gandrīz vienmēr uz katras preces ir norādīts, no kuras ZS tā ir izcēlusies.

Populārs Rīgā ir vienīgi Daugavas piens. Vismaz no malas dzirdu runas tieši par to. Nu jā - kurš gan Stokmanī nav iepircies. Lai cik tas nebūtu dīvaini, ņemot vērā šo manu aizraušanos, es nezinu, kāds ir Daugavas piens. Iemesli divi - 1) ir savi piena avoti; 2) nav kur nodot stikla pudeles. Apziņa neļauj mest ārā stikla pudeli, un piekraut ar tām telpas arī negribas.

Apziņa - tās dēļ tieku... [dzēsts 06.08.2007.]

Dzirdēju, ka ASV arī esot kaut kas līdzīgs bioloģiskās pārtikas kultam, kad pat pa radio izziņo, ka esot ienākusi, piem., organic pīļu krava, kā arī, kur un kad preci ir iespējams iegādāties. Bet Latvija vienalga ir priekšā - šeit daudzi cilvēki audzē organic gan sev, gan tuviniekiem. Tāda kā organic mafija iznāk. Kā nekā, kas veselīgāk ēdīs, tam piederēs nākotne.

Ābolos ir dzelzs, pektīnvielas un organiskās skābes. Vēl nedaudz kālija un viss kas cits. Bet ābolu sēklās niecīgā daudzumā esot cianīds. Labi, ka sulu nespiež no sēklām.

Nezinu, ko darītu bez ābolu sulas. Brīžiem smejos, kāpēc man vispār būtu kas cits jālieto uzturā? Nesaprotu arī, kāpēc es bez tās nevaru. Dzelzs? Pektīnvielas un organiskās skābes? Ja nekļūdos, tas viss ir nepieciešams, lai tiktu vaļā no indīgām vielām, kas nokļūvušas ķermenī. Bet 1l ābolu sulas dienā, pie tam vēl ņemot vērā to, ka tas ir neskaitot ābolus, kas šobrīd gan nav pieejami, bet ja būtu, tad tas neko nemainītu. Ja pēc tā secināt, tad biju kaut kur ticis pie pamatīgas indes.

Esmu atkarīgs no ābolu sulas. Ja tā turpināsies, tad būs ~365l gadā. Simts trīslitru burkas sulas. Jau vairākus mēnešus ir šī drudžainā 'sulu terapija'. Ja esmu saindējies, tad ar ko un kā? Pats galvenais - kad?

( Anotācija )
@ Smadzeņu darbības aktivitātes stāvokļi
0. Hiperaktivitāte (Gamma: 40+Hz)
- zinātniskajā fantastikā.
1. Uzmanība (Beta: 13-40Hz)
- augsta uzmanība, ātra reakcija, spēcīga apziņa, laba atmiņa.
2. Atpūta (Alfa: 7-12Hz)
- iegrimšana sevī, pārdomas, atpūta [turpmāk sk. Šūmana rezonanse - zemes magnētiskā lauka frekvence]
3. Diendusa (Teta: 4-7Hz)
- diendusa, hipnoze, meditācija, miegs pirms pamošanās. Teta stadijas piedzīvošana ietekmē beta stadijas efektvitāti.
4. Dziļš miegs (Delta: 0-4Hz)
- noteiktā šī diapazona frekvencē organismā tiek palaists "augšanas hormons", kas paātrina augšanu un atveseļošanos.
5. Nāve (0 Hz)
( Piezīmes )