čīkstuļa pieraksti

Nogulēju 16 stundas, jo iepriekšējās divas naktis nebiju gulējusi.
Sapņoju, ka esmu mājās, neatceros, ko darīju un kāpēc, bet skaidri zināju, ka esmu Rīgā un jutos labi. Pamodos, atvēru acis, nesapratu, kāpēc neesmu mājās, kāpēc es skatos uz savu Anglijas istabas sienu, nevis māju istabas sienu. Tā kā ar tādu bomi pa galvu. Tik bēdīgi. Līdzīgas emocijas vien vienreiz bija bijušas, toreiz pamodos raudot. Bet toreiz sapnis bija par ļoti lielu laimi, jutos tā... nu TĀ, ka nav vārdu, cik skaisti. Kad sapratu, ka sapnis, negribēju mosties.
Labāk nesapņot.

mani šovakar atkal noturēja par amerikānieti. tas notiek ar apskaužamu regularitāti, īsti vairs nezinu, kā reaģēt. parastie minējumi ir amerikāniete (nesaprotu, kāpēc) vai kanādiete (tas tāpēc, droši vien, ka viņiem ir nesaprotams akcents). nez, vai justies glaimotai vai apvainotai.

ziniet, daudz kur internetā ir tāds smaidiņš, kas izpletis rokas kliedz no priekiem? kas līdzīgs šiem, bet tik priecīgu nevaru atrast.


MANI DRAUGI BRAUC CIEEMOOOOSSSSSS!!!!!!!! CIEMIŅIIIIIIIIIIIIIIII!!!!!!!!!!!!!!

EDIT: šī sajūta nedaudz līdzinās tai sajūtai, kura bija aptuveni 7-8g.v., kad dabūju savu pirmo barbiju. varbūt arī biju vecāka, neatceros. bet tā bija ĪSTĀ Mattel barbija, ne kaut kāda plastmasniece. visu to dienu vienkārši skraidīju apkārt un klaigāju "man ir BARBIJAAAAAAAAAAAAA!!!!!!" nu, šodien ir līdzīgi. "man būs CIEMIŅIIIIIIIIII!!!"

pagājšreiz, braucot no skolas uz glāzgovu, lai lidotu mājās, sajūsminājos par to, ka vilcienā ir štepseļi - nu tas tak kaut kas neredzēts! tagad sēžu national express vilcienā londona-edinburga un, izrādās, ka te ir ne tikai štepseļi, bet arī wireless par brīvu. nu skaisti tak. un vēl tik labā vietā sēžu.
viss vilciens pilns ar skolasbiedriem, dažus kursabiedrus pat satiku. bet pagaidām riebums pret angļu valodu (tāpat kā pagājšreiz), negribās runāt, jo mēle nedaudz mežģās, visas domas tikai latviski. bet nu gan jau drīz pāries.
vēl arī panika par eksāmeniem iestājusies.
un pa logu skaistie skati. universitātes pilsētiņā būšu pēc aptuveni pusotras stundas! nu ko, atkal 2 mēneši... skatīsimies.

esmu atvadījusies no visiem draugiem, jāpabeidz koferi tik kravāt.
neraudu, nekreņķējos, jo zinu, cik ātri paies laiks. bet iekšā tāds nelabums. pretīga garša mutē, slikta dūša. nevar saprast, vai tā skaitās priekšnojauta vai vienkārši "zīme", vai arī tik vien kā sajūtas? pēdējā laikā visu laiku domāju par miršanu, laikam būšu galīgi nojūgusies. es atkal negribu prom braukt. visi gaudo, cik šeit slikti, bet es NEGRIBU braukt prom, es gribu būt tepat. vēl joprojām. bet kur nu liksies. ceru, ka lidmašīna nenokritīs, ceru, ka divi mēneši + eksāmeni + rezultātu gaidīšana paies ātri un labi, ceru, ka, atbraucot, draugi vēl būs draugi..
nē, ziniet, tomēr laikam raudāšu gan. tik jāiztur, līdz pabeidzu kravāties un ieiešu vannā. negribas sakreņķēt visus. ehhhh. es tikai... ļoti gribu visus satikt vēlreiz. bet viskautkas taču var notikt 2 mēnešu laikā. ei tu nost. un atkal sākas. vai tiešām tā būs vienmēr?

man ir tā apnicis skatīties uz neticīgā izbrīnā sašķiebtajām grimasēm pēc tipiskas īsās sarunas, ko parasti nākas pārmīt ar uz ielas/teātrī/vienalga kur satiktiem paziņām:
-nu, kā tad tev tur anglijā? forši?
-jā, nav ne vainas. iet jautri!
-noteikti labāk nekā šeit, vai ne? paliksi tur?
-nav labāk kā šeit un diez vai palikšu tur, gribu dzīvot latvijā.
--- seko neticīgā izbrīna seja ---
-kāpēc?
-nu, te tak ir mājas!
-bet tur viss ir labāk!
-nav.
--- vēl viens neticīgais izbrīns --

nevaru saprast, vai tā ir vairumam latviešu piemītošā vaimonoloģija, vai arī lielākā daļa cilvēku tiešām domā, ka šeit, Latvijā, ir TIK slikti.
es vēl joprojām gribu dzīvot latvijā, es vēl joprojām gribu gribēt dzīvot šeit. man tikai briesmīgs kauns par to, kas te tagad darās. bet nu apkaunojošas lapaspuses laikam ir katras valsts vēsturē.

atradu savu "jēgu".
laikam jēdzīgi, noderīgi un saturīgi jūtos tikai tad, kad noslogoju savas smadzenes. vai ķermeni. jo citādāk jūtos trula, sajūta, ka degradējos un tikai izlietoju gaisu un vietu. naudas gan man nav žēl, tas ir tik absurds izgudrojums, ka naudas man patiešām nav žēl. bet ne par to. tagad es atkal esmu jēdzīga. kāpēc? jo rakstu eseju par neandertāliešiem, pašlaik rindkopa par viņu smadzeņu izmēru salīdzinājumā ar homo sapniens un homo heidelbergensis. un tik laba sajūta.
a jānodod pēc 5 stundām :)
tātad, risinājums gatavs: konstanta sevis izglītošana. sevis noslogošana. jebkādā veidā.
redz, nemaz nevajag citu palīdzību. patiesībā cilvēks visu var izdomāt pats. vai vismaz izlikties, ka var izdomāt.. un justies labi.
a es pēc 10 dienām braucu mājās. johaidī. un brāļa nebūs mājās, jo brālis pa brazīliju dzīvosies. patiesībā tā ĻOTI gribās satikt tik pāris draugus. un mammu, noteikti mammu. un tēti. papļāpāt par politiku, par to, kāpēc tika uzcelts berlīnes mūris un par to, ka mēs tāpat visu zinām labāk.

manuprāt, visās manās ilgās pēc mājām, visā smeldzē, ir sava daļa romantikas. ilgas taču ir vienas no skaistākajām emocijām, kas vispār var būt. tas kā... nu, nav taču saldā bez skābā, vai ne? vispār, baigā emociju gamma, tikai jāpaspēj visu piefiksēt un neaizmirst. jo patiesībā viss taču ir tik skaisti un labi. kad tad vēl, ja ne tagad? kurš gan cits, ja ne es? un jātver, jāķer un jāiepazīst, jo, kas zin, varbūt rīt jau būs par vēlu.

man nāk miegs, ārā lietus un vējš, blakusistabā ārkārtīgi skaļi skan drum&bass, 2 nedēļas līdz esejas nodošanai, šodien jāiet ballēties, rīt 9os lekcija, 12tos lekcija, vēlāk jāiet skatīties māju nākamajam gadam. jā, esmu atpakaļ universitātē.
galīgi nav daudz laika, jāmēģina saorganizēties.

esmu atpakaļ vējainajos anglijas ziemeļos, un, ziniet, nav tik traki.
visu dienu neēdusi, tagad ar baudu ēdu makaronus, jo nekā cita nav. rīt ēdiens jāiepērk. rīt daudz jāpadara, vispār. un atkal visi tuvie, mīļie uz mani skatās no fotogrāfijām ar labām atmiņām.

nomierinājos.
jo līdz atpakaļbraukšanai 61diena.
mana apsēstība ar laiku man palīdz.
jo janvāris tūdaļ jau beigies, un februāris ir īsais šogad, un tad jau martā varēs skaitīt dienas. zinu, ka, iespējams, ir nepareizā pieeja, nepareizais skatījums. ka būtu jācenšas baudīt turiene. un es, goda vārds, centīšos. bet laiks tik fiksi skrien. un man svarīgāk liekas turēties pie tā, kas man ir šeit. varbūt citiem tas nešķiet daudz, bet man tāda asociācija, ka visa mana ģimene, visi mani draugi un nedraugi, un suņi, un kaķi šeit man ir kā milzīga dārgumu lāde. ne par ko nelaidīšu vaļā, spurošos pretim un turēšu, cik vien var. ja gribēs iet prom, aizies, bet pati vaļā nelaidīšu. nevaru. būs pārāk sāpīgi.
tagad tā saldsērīgi.
sākas ODA ILGĀM PĒC MĀJĀM - PART2
england, here i come (again)

pēc pusstundas lēnām jāsāk taisīties, jāvelkas ar smagajām somām uz staciju (es patiešām nemāku kravāties, braucu tikai uz mēnesi, bet kalnu mantu esmu paņēmusi līdzi). 9.45 lidojums. bāc, neticās, tiešām neticās. neticās, ka vakarā es varētu patiešām būt mājās, nu kā tā var būt? visu laiku liekas, ka notiks kaut kas, ka atcels lidojumu, lidmašīnas biļetes izrādīsies nederīgas, mani nepārlaidīs pāri robežai, jo esmu bibliotēkai parādā 2gbp, ka mana lidmašīna nokritīs (tfu,tfu,tfu), ka mana bagāža izrādīsies par smagu un man nāksies palikt te un raudāt vienai pašai. :) bet man vienmēr tā liekas, un nekad nekas nav noticis. pagaidām :)
ehhhtiiiiiiiiiii

šonakt cibojās kā nekad.
pēdējās 3 dienas saplūdušas vienā dienā, un es nesaprotu, kas īsti šodien ir par dienu.
bet ja jūs redzētu, cik ārā sasodīti skaisti puteņo. nezinu, kā bija rīgā, neredzēju, droši vien vēl skaistāk. bet tagad.. nu.. beidzot. beidzot man ir decembra sajūta, skatos kā sniegpārsliņas kūst uz mana loga unn... ēdu mandarīnus (eh, cik tomēr esmu klišejiska), un priecājos. par to, ka drīz uz mājām. par to, ka vairs tikai 2 esejas. par to, ka viss taču ir labi.

tā vien šķiet, ka mājāspalikušie draugi grib, lai es konstanti justu ilgas pēc mājām. ir tāds feins izteiciens angļu valodā. "just when i was finally starting to feel better...", viņi paņem un liek man atkal gribēt nebūt šeit. ar vārdiem, ar frāzēm, ar bildēm, ar mazām piezīmēm.
27 dienas.

esmu pirkusi alkoholu un cigaretes šeit neskaitāmas reizes. neviens NEKAD nav prasījis nekādus dokumentus.
šodien pirku virtuves nazi, man prasa dokumentus. izrādās, anglijā jābūt 18 gadus vecam, lai nopirktu nazi. ekk...

šodien, nē, nu jau vakar, bija lācplēša diena.
bet te visi lēkāja pie "sex on fire". es arī.
kaut kāda nejēdzība.
vajadzēja būt citādi.

ilgas pēc mājām ir tāda konstanta sajūta. nevis tāda, ka brīžiem gribas raudāt, kliegt un skriet uz tuvāko lidostu, lai iesēstos lidmašīnā un drīz jau būtu mājās. nē, tā ir tāda... smeldze. iedēstīta kādā mana ķermeņa kaktiņā, un ārā nenāk. un nepazūd. varbūt, protams, tā ir tikai manas personības iezīme, raksturīga īpašība - gribas mājās. jo ik reizi, kad te iet jautri (un tas notiek visai bieži), es iedomājos, ka mājās taču bija jautrāk. skatos uz bildēm uz sienas, tās visas pildītas ar smiekliem. šeit smejos retāk. bet es taču esmu tik smejošs cilvēks..

sēžu savā istabā (kailās sienas beidzot aizpildītas ar bildēm, un nu visi mani mīļie no mājām uz mani skatās katru dienu, un es uz viņiem), lasu Common Wealth (grāmata mācībām), dzeru tēju ar tajā iekšā samestiem ābolu gabaliņiem un klausos klasisko mūziku. beidzot, pirmo reizi šeit esot, jūtos mierīgi. miers, ko tik ilgi gaidīju, beidzot ir klāt. jo viss taču ir kārtībā.
un noklausieties Arvo Pärt - Für Alina.

bet vispār man te neiet slikti, patiesībā man iet diezgan jauki. vakar bija freshers' ball, kas būtībā ir kas līdzīgs amerikāņu ballēm (nu, tām, ko visi esam redzējuši filmās), uzstājās pendulum un visi dauzījās. visnotaļ priecīgi. un dzīvokļabiedri arī nu jau pieņemami šķiet. sestdien dosimies uz newcastle, iepirksimies un izklaidēsimies. tiešām, nav slikit. lekcijas ļoti interesantas, man ļoti patīk antropoloģija, mani pārsteidza tas, cik ļoti mani ieinteresējusi antropoloģijas bioloģiskā puse. nebiju to gaidījusi, bet tas ir iepriecinoši. arī vēstures lekcijas ir visnotaļ interesantas, īpaši modulis par indivīdu un sabiedrību vācijā no 1918. - 1940. gadam. (moduļu sistēma, 4moduļi antropoloģijā, 2 izvēles, es izvēlējos divus vēsturē). jāsāk rakstīt esejas, projekti, jo vairs ir palikuši mazāk kā divi mēneši, un esejas pietiekoši lielas apjomā - katra 2000vārdi, un vēl viens eksāmens. tā vien būs. viena eseja nedēļā, tā tam vajadzētu sanākt..
diez cik ilgi sūtās paciņa no latvijas uz angliju (ne londonu, uz anglijas ziemeļiem)? jo vecāki paciņu nosūtīja pagājšnedēļ un tā vēl nav pienākusi. ja tā būs pazudusi, tad, sasodīts...!!!

50 dienas.
15. decembrī es iesēdīšos lidmašīnā, kura mani aizvedīs uz mājām. tā vien gribas citēt sprīdīti.
"gulbīti, gulbīti, kustini spārniņus, aiznes mani uz laimīgo zemi."
jocīgi, cik ļoti spēcīgi šis citāts attiecas uz mani pašlaik. un gulbītis tak varētu būt sendienu versija par lidmašīnu, vai ne?