čīkstuļa pieraksti

kā sāku kārtīgi piestrādāt pie savas ģenētikas esejas, tā sapratu, cik smieklīgi vienkārši ir noteikt socio-kulturālos iemeslus recesīvo ģenētisko slimību izplatībai dažādās kultūrās. tas ir viegli. paskatieties uz Āmišiem. paskatieties uz pakistāniešu imigrantiem Lielbritānijā. vismaz 60% apprec savas māsīcas un brālēnus. lielākā daļa apprec tuvākus vai tālākus asinsradiniekus. tad ta brīnums, ka regulāri satiekas recesīvie gēni, piem, Āmišu kopienās izplatītais.. dwarfism (tilde netulko, vai pareizais tulkojums būtu rūķisms?).
hihi.
drīz pabeigšu.
urrā!
te nu aiziet mana pēdējā eseja manā pirmajā universitātes gadā. būtu jānosvin kaut kā, bet man diemžēl ir tikai piens. un pusapēsta pica, un čedaras siera cepumi. junk food ir absolūti vitāls eseju rakstīšanā.

mans garastāvoklis tā lēkā no vienas galējības uz otru, varētu padomāt, ka esmu stāvoklī vai atkal 14 gadus veca. hormoni plosās. tagad to vien gribās darīt kā ķiķināt, sajūta.. apreibusi.
ģenētikas eseja neiet uz priekšu. a man tik ķiķināt.

brālis padeva ziņu no rio. esot ceļā uz copacabana pludmali un iespējams, ka apmeklēs radiohead koncertu tur vai sao paulo.
es sēžu bibliotēkā, dzeru dzērienu, kurš it kā esot "body fuel" (galīgi nejūtu), graužu pretīgus čipšus un mēģinu murgot par ģenētiskajām slimībām, ko izraisa recesīvais gēns.
nu kur ir taisnība?
turklāt šeit visi svin st.patrick's day (st paddys:) ) un tāpēc VISUR ir troksnis un zaļo cepuru jūra.

pagulēju no 9iem līdz 12tiem. nebiju plānojusi gan gulēt tik ilgi, bet kaut kā.. sanāca. ļoti veiksmīgi nositu modinātāju un neko nedzirdēju, labi, ka pati pamodos:) bet viss kārtībā, vēl trīs stundas un ir jau 3/4 no esejas gatavs. tāpēc dzīve atkal ir diezgan skaista. līdz tam brīdim rīt, kad atkal sākšu rakstīt nu jau pēdējo eseju šajā mācību gadā. vēl viena.
uhhh. nākampirmdien ap šo laiku jau būšu mājās. nez, nevar saprast, kā uz to reaģēt. mamma slima un bēdīga, pie mammas gribās. bet vispār.. nez.

kārtējā negulētā nakts, kārtējā eseja, es pat vairs nevaru sadusmoties..
bet kā man nāk miegs!!!!

kamēr cīnos ar saviem neandertāliešiem, kas pagaidām sadarbojas ar mani tikai daļēji..
nevaru izlemt, kas skaistāks - rakstītais vārds vai mūzika?

atradu savu "jēgu".
laikam jēdzīgi, noderīgi un saturīgi jūtos tikai tad, kad noslogoju savas smadzenes. vai ķermeni. jo citādāk jūtos trula, sajūta, ka degradējos un tikai izlietoju gaisu un vietu. naudas gan man nav žēl, tas ir tik absurds izgudrojums, ka naudas man patiešām nav žēl. bet ne par to. tagad es atkal esmu jēdzīga. kāpēc? jo rakstu eseju par neandertāliešiem, pašlaik rindkopa par viņu smadzeņu izmēru salīdzinājumā ar homo sapniens un homo heidelbergensis. un tik laba sajūta.
a jānodod pēc 5 stundām :)
tātad, risinājums gatavs: konstanta sevis izglītošana. sevis noslogošana. jebkādā veidā.
redz, nemaz nevajag citu palīdzību. patiesībā cilvēks visu var izdomāt pats. vai vismaz izlikties, ka var izdomāt.. un justies labi.
a es pēc 10 dienām braucu mājās. johaidī. un brāļa nebūs mājās, jo brālis pa brazīliju dzīvosies. patiesībā tā ĻOTI gribās satikt tik pāris draugus. un mammu, noteikti mammu. un tēti. papļāpāt par politiku, par to, kāpēc tika uzcelts berlīnes mūris un par to, ka mēs tāpat visu zinām labāk.

man priekšā gara nakts kopā ar ārkārtīgi interesantu eseju par berlīnes mūri.
un es pat nevaru aiziet uz virtuvi un sarūpēt ēdamo, jo tur tup 10 sveši bulgāri, ap kuriem negribās dancot, taisot ēst, kamēr viņi tur dzer. pēēēēē.

mana labā lietuviešu čommene, kas šodien izpalīdzēja arī ar prāta vētras sarīkošanu par šonakt rakstāmās esejas tematu, pa skaipu sūtīja failu. teica, ka mani iepriecināšot. un tur nu tā uzradās. mirguļojoša egle mana datora kreisajā, apakšējā stūrī. lai cik ļoti dumja būtu, nespēju noņemt.
12 stundas, lai uzdzejotu vēl vienu eseju.

5h30min līdz esejas nodošanai, nav uzrakstīts ne vārds, un es pat nevaru satraukties. vienīgi tāds pēdējā brīža adrenalīns, domas joņo, ir daudz, ko teikt. līdz 12tiem lasīšu vēl (jo lasīts ir pietiekoši), tad no 12tiem - 15tiem rakstīšu. ceru, ka paspēšu.
"racing the clock"