čīkstuļa pieraksti

cik labi būt jaunai!
ja man kāds tagad jautātu, kā man iet, es teiktu, lieliski!
tā, kā vajadzētu būt pēdējā kursā. dullums, smiekli un prieks. daudz mācību. bet arī viss dullums. un prieks.
un es beidzot saprotu, cik ļoti man tā visa pietrūks.
tās bezrūpības.

mācos sevi izvilkt no sava mainīgā garastāvokļa bedrēm.
šķiet, ka sanāk.
mācos mēģināt ieraudzīt to puspilno, nevis pustukšo glāzi.
šķiet, ka sanāk.
:)

pēdējais gads universitātē šķietami tuvojas ar gaismas ātrumu.
gribas to piepildīt ar smiekliem, prieku un negulētām eseju rakstīšanas naktīm.
bez panikas par to, kas notiek rīgā.
bez stresa par to, par ko nevajag stresot.
un smaidīt.
un saprast, ka šis tiešām ir pēdējais gads.

es neklaboju, kad man iet labi. vasara bija skaista, tik, tik, tik ļoti skaista. ar garšīgiem un ne tik garšīgiem dzērieniem un ēdieniem, ar pārmērīgu steigu un gulēšanu jūras krastā, ar to vēsmu, ko var dabūt tikai tad, kad brauc lejā no kalna ar riteni, un ar draugiem, draugiem un vēl citiem draugiem.
vakar ierados anglijā, un visas emocijas šķiet pliekanākas. es vēl joprojām īsti nesaprotu, ko es šeit daru un kāpēc es šeit esmu. bet vēl tikai gads. mērķus nospraužot, ir vieglāk. tāpēc mērķus tagad mēģinu izdomāt. uzrakstīt lielisku bakalauru. savest sevi kārtībā un saprast, ko es domāju un to, kas es esmu. varbūt nevis saprast, bet beidzot pieņemt un nebaidīties no cilvēkiem. mazliet vairāk smaidīt, mazliet mazāk ironizēt. mazāk skepses, vairāk noticēt. beigt izlikties un nekaunēties. nesastrādāt daudz muļķību, bet ļauties impulsiem.
impulsiem šovasar, rīgā, klausīju. un pakļaušanās tiem, tas laiks nebūtu bijis tāds, kāds tas bija. un es zinu, ka mani tur gaida. es beidzot zinu, un nebaidos.

rīt dzimšanas diena. un, pārmaiņas pēc, ļoti gribās svinēt. laikam tāpēc, ka svētku sen, sen, sen nav bijis. tad nu arī svinēšu. vot.
bet principā esmu dzīva, un mājās esmu līdz 3.09.
un es tak arī biju uz positivus šogad. visi stilīgie tā saka, man arī jāpasaka. un vēl uz piena svētkiem Instrumentus klausīties.

es, protams, klausos radio101.
šodien tāda nedaudz svētku sajūta, tikai tādēļ, ka jaunais rādžiņš gaisā un tas novērš uzmanību no tā, ka pēc divarpus stundām būs eksāmenu rezultāti.
bet rīt tas laikam jau būs tikai radio.
un rezultāti zināmi.
šodien saulains laiks un ir silti. es neesmu gulējusi.

visu nevajadzīgo metu ārā.
pamazām, pamazītiņām. pa drusciņai, cenšos.

šovakar visi smiekli griež ausīs un liekas neīsti.
ir trulā bezjēga un tukšums un gribētos, lai ir kāda noteikta sajūta, bet nav, un nevar saprast, kā lai tiek ar sevi tagad galā.
gribētos izslēgt prātu un iegremdēties vēsā ūdenī.
varbūt vienkārši jāiet gulēt.

pirmspēdējais eksāmens bija šodien, pēdējais pēc 5 dienām.
nolēmu, ka tā kā pēdējo mēnesi ēst principā nav bijis laika un svara kritums jau sāk palikt nepatīkams, jāuztaisa varena fiesta ar mīļākajiem ēdieniem un jāēd kā negausim, skatoties kādu labu filmu.
nesanāca. ne izēšanās, ne labā filma. visi ēdieni ir, apēdu labi ja pusi no viena, nelabi palika. tagad mēģinu ņammāt zemenes, negribīgi iet iekšā, bet nu taču zemenes!!
filmu neatradu, ko skatīties, kas šovakar ietu pie sirds. un baigi nāk miegs, tāpēc varbūt ekstensīvie plāni jāatliek līdz patiesajām eksāmenu beigām un varbūt līdz brīdim, kad būs apetīte uz ko citu, ne tikai kafiju.

man liekas, ka es pasauli un sevi daudz labāk sapratu, kad man bija 18. es vispār biju gudrāka, mācēju skaistāk izteikties, domāju interesantas domas. tagad bardaks, absolūts bardaks, un iestājies kaut kāds egocentrisms tieši tā bardaka dēļ. tikai es un man, un mēģinu izdomāt, kāpēc, kas, kur un kā, bet viss ap mani. pašai kauns.

anglijā nav odu. man tas liekas ārkārtīgi jocīgi.

(mācos eksāmenam, kas ir pēc aptuveni 6 stundām. nez, moška savas divas stundas sanāks pagulēt..)

labrīt!
kā ārā līst!
es mēģinu salabot savu gulēšanas režīmu, šodien gan traki nāks miegs, bet nekas, ir jāpiecieš. drīz eksāmeni. un tad viss. viss viss viss. un tad gara, gara vasara, pildīta ar siltumu, stopošanu uz mājām, pozitīvo festivālu un vismaz pusotru mēnesi mājās.
šodien vilkšu kleitu un matus valjaa, un lai ir pavasaris cirtās, ja arī acis būs sagurušas.
man pēdējā laikā vispār acis nogurušas. un vaigi iekrituši, tā man stāsta. un visas drēbes krīt nost, jo nav laika ēst, jo jātup bibliotēkā un jālasa visādi marazmātiski murgi.
reizēm nesaprotu, vai vispār izvēlējos pareizo, vai tiešām vajadzēja domāt ar prātu. eh. bet nu vairs jau nav ko, vairs tak tik gads palicis. lai jau tas papīrs ir.
paklausieties john frusciante "time tonight".

ljoti ljoti gribaas striideeties. tracina pilniigi viss, ja kaads ne taa uz mani pat paskatiisies, skjiet, ka spraagshu. nolaist tvaiku vajag, moshka paskriet jaaiet. bet seezhu biblioteekaa, rakstu eseju. skiet, buus dusmiiga eseja.
dusmadusmadusmadusmadusma
kasniafbliuhsdgsljdnaijsdnaisjdnaiusdnaidaskjflbsldiuhgfjwskfnbauoisyhtaiusjfdnakjlsdlbcailsbdfiuawbfakjdsbf (nepieveerst uzmaniibu)
besii besii besiiiiiiiii
nu ko dariit, kad shitaads dusmu vilnis uznaak, bez jebkaada iemesla un izskaidrojuma? ko?
un veel piedevaam last.fm bremzee. kretinee.

nesaprotu, kaapeec man vairs nav ko teikt.
nerakstaas.

un esmu šeit saķērusi kaut kādu vīrusu.
kakls sāp tā, kā nekad nav sāpējis, un it kā ar to nepietiktu, vēl piedevām sāp arī auss un arī vēl acs aizpampusi un struto. foršs lidotājs no manis sanāks, tiešām, ļoti gaidu, kad tāda varēšu rīt lidmašīnā kāpt iekšā.
pumpēju iekšā antibiotikas un fenkarolus, un tavegilus, un šorīt no rīta pamodos ar tik dullu galvu un tik lielu sāpi, ka bija jāraud, un brālis smējās.
čīkstučīkstučīkstu
bet viss būs labi.
vienmēr tā ir.

mājās esmu bijusi 11 dienas, un cik lieliskas ir bijušas šīs 11 dienas. agrāk, pirms aizbraucu prom, likās, ka esmu kosmopolīts. sevi sajutu, kā kosmopolītu. laikam ir forši tā melot sev, bet es taču nezināju. kā gan es varēju zināt?
neesmu nekāds kosmopolīts, man nav mājas tur, kur man ir labi; man ir labi mājās.
saviem vecākiem mēs vienmēr esam bērni, un, kad esmu ar vecākiem, vienmēr esmu bērns.
rīt prom. 15.10 lidmašīna, un, protams, ka negribu. bet tas nekas. jo ir mājas, vienmēr ir mājas, kur, ja arī viss brūk un jūk, ir vēl mamma, tētis, brālis un draugi, draugi, draugi.. mīļie draugi. nekur nav tik interesantu, gudru cilvēku, nu nav. nekur.
sveiki, atgriežas čīkstulis. gan jau viss būs labi.

es rītvakar būšu mājās. uz veselām 12 dienām, tas liekas kā sapnis. kopā ar mani viens no maniem šejienes labčomiem, kam izrādīšu rīgu un šis padauzīsies pa tallinu. tīri feini.
bet tagad atpakaļ pie primātiem un evolūcijas. pēdējo reizi mana bakalaura studiju laikā rakstu eseju par evolūciju. jocīgi.

pavaditais laiks biblioteka: 7 stundas + counting. te bushu lidz pusnaktij. vienigie prieki ir jauna post-rock atklashana ieksh last.fm, ja nebutu ta, droshi vien jau butu padevusies.
jaiziet uz 5min izvedinat galvu, citadak putra.
bet principa, pat nezinu, kamdelj, bet jutos lieliski.

šodien tik draņķīgi, sen nav tā bijis. un iemesla nav, ir vienkārši tā, kā ir. iespējams, tas pelēkums nomāca, sauli sen neesmu redzējusi. gribētos kārtīgi izraudāties, bet nav jau par ko, nav jau iemesla. varbūt jāpaskatās kāda no tām tear-jerker filmām, varbūt atraus vaļā. a citādāk tāds pretīgums iekšā, tāds kā kamols, un nekustās ne no vietas. bet vajadzētu mācīties.
un vēl esmu pārdzērusies kafiju, rokas trīc.

rīt sākas gavēnis.
un man it kā vienalga, jo es pasakām neticu, bet laika periods labs. tāpēc izdomāšu savus noteikumus, jo veģetārisms man nav īpaši izaicinošs, un man labāk atturēties no gardās take-away pārtikas. nuja. nekādus take-away, nekādus čipšfrīkartupeļpopkorn-veidīgos, un tamlīdzīgi. jā, ar to vajadzētu pietikt.
šodien vēl pēdējā diena tad. mājās ballīte. un tad viss.