čīkstuļa pieraksti

cik labi būt jaunai!
ja man kāds tagad jautātu, kā man iet, es teiktu, lieliski!
tā, kā vajadzētu būt pēdējā kursā. dullums, smiekli un prieks. daudz mācību. bet arī viss dullums. un prieks.
un es beidzot saprotu, cik ļoti man tā visa pietrūks.
tās bezrūpības.

pēdējais gads universitātē šķietami tuvojas ar gaismas ātrumu.
gribas to piepildīt ar smiekliem, prieku un negulētām eseju rakstīšanas naktīm.
bez panikas par to, kas notiek rīgā.
bez stresa par to, par ko nevajag stresot.
un smaidīt.
un saprast, ka šis tiešām ir pēdējais gads.

es, protams, klausos radio101.
šodien tāda nedaudz svētku sajūta, tikai tādēļ, ka jaunais rādžiņš gaisā un tas novērš uzmanību no tā, ka pēc divarpus stundām būs eksāmenu rezultāti.
bet rīt tas laikam jau būs tikai radio.
un rezultāti zināmi.
šodien saulains laiks un ir silti. es neesmu gulējusi.

pirmspēdējais eksāmens bija šodien, pēdējais pēc 5 dienām.
nolēmu, ka tā kā pēdējo mēnesi ēst principā nav bijis laika un svara kritums jau sāk palikt nepatīkams, jāuztaisa varena fiesta ar mīļākajiem ēdieniem un jāēd kā negausim, skatoties kādu labu filmu.
nesanāca. ne izēšanās, ne labā filma. visi ēdieni ir, apēdu labi ja pusi no viena, nelabi palika. tagad mēģinu ņammāt zemenes, negribīgi iet iekšā, bet nu taču zemenes!!
filmu neatradu, ko skatīties, kas šovakar ietu pie sirds. un baigi nāk miegs, tāpēc varbūt ekstensīvie plāni jāatliek līdz patiesajām eksāmenu beigām un varbūt līdz brīdim, kad būs apetīte uz ko citu, ne tikai kafiju.

anglijā nav odu. man tas liekas ārkārtīgi jocīgi.

(mācos eksāmenam, kas ir pēc aptuveni 6 stundām. nez, moška savas divas stundas sanāks pagulēt..)

nezinu, vai tie divi vakardienas eksāmeni nolikti vai nenolikti, man ir sliktas priekšnojautas. vakar vispār liels kreņķis bija, droši vien tāpēc, ka nekad iepriekš nav bijis tā, ka par kādu akadēmisku padarīšanu būtu ļoti jāpārdzīvo, vienmēr viss nācis viegli. bet šoreiz ne. runāju ar mammu pa telefonu pēc eksāmena, viņa, kā jau parasti, pēc diviem vārdiem saprot, kas vainas. pēc tam vēl sliktāka sajūta, jo mamma sabēdājās, ka man bēdīgi, cenšoties man ieskaidrot, ka nekas taču arī nebūs, ja nebūs nolikts. vēlāk tētis piezvanīja, bija mīļš un nomierināja, bija pozitīvs. un tas viņam liels panākums, ņemot vērā konstanto depresiju un to, ka viņš ir vispesimistiskākais cilvēks, kuru jebkad esmu satikusi. teica, kas gan esot students, kas kādreiz nav izgāzies eksāmenos?
tad jau redzēs. pēc pusotras nedēļas zināšu, vai augusta beigās jābrauc atpakaļ pārlikt. cerams, ka ne. ļoti negribās.
pirmdien pēdējais un tad jau viss. un tad miers.

"Few nation states have tumbled more precipitously into catastrophe than did Germany between 1914 and 1933. A prosperous, apparently stable and self-confident nation plunged into a world war and lost it, experienced the collapse of monarchic and then of democratic government, saw its economy ravaged by the worst inflation and the worst depression the world had ever seen, and succumbed to a vicious racist political movement which led the country down the path to dictatorship, world war and masss murder."
Richard Bessel

Ja to tā eleganti sasummē kopā.. baisma 20 gadu bilance.

rīt divi eksāmeni, kārtējā negulētā nakts.
viduslaiku vēsture neinteresē, vācija 20.gadsimtā ne tik.
bet.
radiohead - gagging order 7 reizes pēc kārtas.
arlabunakti vai labrīt.
sugar high/caffeine overdose.
turpinājums sekos.

pirmdienas rīts, rīt eksāmens, neko daudz neesmu mācījusies, bet man drausmīgi nāk miegs, tāpēc jāpaguļ kādas 2stundas. un tad mācīšanās maratons. un tas jādara pa dienu, jo nakti šoreiz, šķiet, neizturēšu.
gribās čīkstēt, bet nedrīkst, jo viss taču kārtībā. it kā.

8 stundas līdz eksāmenam.
neteiktu, ka nav bail, jo pārliecināta jūtos tikai par vienu tēmu, par kuru pat nezinu, vai tā būs eksāmenā. bet cerēsim, jo pēdējos 10 gadus tā IR bijusi eksāmenos.
gulējusi neesmu, bet miegs nenāk. galvenais tik, lai lūzuma punkts neuznāk eksāmenā.
un galvenais nolikt, jo negribu braukt atpakaļ augustā, lai liktu eksāmenu.. :/
un rīt vēlviens. bet tas vieglāks.
aih.

bada nāve tomēr nedraud, izrādās, ka koledža visu eksāmenu laiku (tas ir, līdz 3. jūnijam) nodrošina brokastis par brīvu koledžas bārā no 8-10 rītā. tad tik jāsaņemas katru rītu piecelties. un izrādās, arī ap pusdienlaiku augļus un šokolādes par brīvu dāļājot. šitā jau var galīgi izlaisties :)

janvārī gribēju uzlabot savu pašdisciplīnu. janvāra beigās konstatēju, ka tā ir garām. ir maija beigas, un vēl joprojām nekas neizdodas. mana pašdisciplīna vēl joprojām sūkā, man eksāmens otrdien, a man pilnīgi pofig, ka neko vēl neesmu mācījusies. kaut kādas drausmas.

pagājšreiz, braucot no skolas uz glāzgovu, lai lidotu mājās, sajūsminājos par to, ka vilcienā ir štepseļi - nu tas tak kaut kas neredzēts! tagad sēžu national express vilcienā londona-edinburga un, izrādās, ka te ir ne tikai štepseļi, bet arī wireless par brīvu. nu skaisti tak. un vēl tik labā vietā sēžu.
viss vilciens pilns ar skolasbiedriem, dažus kursabiedrus pat satiku. bet pagaidām riebums pret angļu valodu (tāpat kā pagājšreiz), negribās runāt, jo mēle nedaudz mežģās, visas domas tikai latviski. bet nu gan jau drīz pāries.
vēl arī panika par eksāmeniem iestājusies.
un pa logu skaistie skati. universitātes pilsētiņā būšu pēc aptuveni pusotras stundas! nu ko, atkal 2 mēneši... skatīsimies.

"we came, we saw, we conquered. and then we built a massive cathedral so you wouldn't forget it."
viduslaiku vēstures pasniedzējs, runājot par kristiešu ekspansiju viduslaikos.

kā sāku kārtīgi piestrādāt pie savas ģenētikas esejas, tā sapratu, cik smieklīgi vienkārši ir noteikt socio-kulturālos iemeslus recesīvo ģenētisko slimību izplatībai dažādās kultūrās. tas ir viegli. paskatieties uz Āmišiem. paskatieties uz pakistāniešu imigrantiem Lielbritānijā. vismaz 60% apprec savas māsīcas un brālēnus. lielākā daļa apprec tuvākus vai tālākus asinsradiniekus. tad ta brīnums, ka regulāri satiekas recesīvie gēni, piem, Āmišu kopienās izplatītais.. dwarfism (tilde netulko, vai pareizais tulkojums būtu rūķisms?).
hihi.
drīz pabeigšu.
urrā!
te nu aiziet mana pēdējā eseja manā pirmajā universitātes gadā. būtu jānosvin kaut kā, bet man diemžēl ir tikai piens. un pusapēsta pica, un čedaras siera cepumi. junk food ir absolūti vitāls eseju rakstīšanā.

brālis padeva ziņu no rio. esot ceļā uz copacabana pludmali un iespējams, ka apmeklēs radiohead koncertu tur vai sao paulo.
es sēžu bibliotēkā, dzeru dzērienu, kurš it kā esot "body fuel" (galīgi nejūtu), graužu pretīgus čipšus un mēģinu murgot par ģenētiskajām slimībām, ko izraisa recesīvais gēns.
nu kur ir taisnība?
turklāt šeit visi svin st.patrick's day (st paddys:) ) un tāpēc VISUR ir troksnis un zaļo cepuru jūra.

KURŠ IDIOTS MAN IR IELICIS DIVUS EKSĀMENUS VIENĀ DIENĀ?????
varētu tagad kādu iepļaukāt. vai vismaz paklupināt. bāc. divas vēstures vienā dienā, nu.. kamon! ehhhhh

pagulēju no 9iem līdz 12tiem. nebiju plānojusi gan gulēt tik ilgi, bet kaut kā.. sanāca. ļoti veiksmīgi nositu modinātāju un neko nedzirdēju, labi, ka pati pamodos:) bet viss kārtībā, vēl trīs stundas un ir jau 3/4 no esejas gatavs. tāpēc dzīve atkal ir diezgan skaista. līdz tam brīdim rīt, kad atkal sākšu rakstīt nu jau pēdējo eseju šajā mācību gadā. vēl viena.
uhhh. nākampirmdien ap šo laiku jau būšu mājās. nez, nevar saprast, kā uz to reaģēt. mamma slima un bēdīga, pie mammas gribās. bet vispār.. nez.

kārtējā negulētā nakts, kārtējā eseja, es pat vairs nevaru sadusmoties..
bet kā man nāk miegs!!!!

atradu savu "jēgu".
laikam jēdzīgi, noderīgi un saturīgi jūtos tikai tad, kad noslogoju savas smadzenes. vai ķermeni. jo citādāk jūtos trula, sajūta, ka degradējos un tikai izlietoju gaisu un vietu. naudas gan man nav žēl, tas ir tik absurds izgudrojums, ka naudas man patiešām nav žēl. bet ne par to. tagad es atkal esmu jēdzīga. kāpēc? jo rakstu eseju par neandertāliešiem, pašlaik rindkopa par viņu smadzeņu izmēru salīdzinājumā ar homo sapniens un homo heidelbergensis. un tik laba sajūta.
a jānodod pēc 5 stundām :)
tātad, risinājums gatavs: konstanta sevis izglītošana. sevis noslogošana. jebkādā veidā.
redz, nemaz nevajag citu palīdzību. patiesībā cilvēks visu var izdomāt pats. vai vismaz izlikties, ka var izdomāt.. un justies labi.
a es pēc 10 dienām braucu mājās. johaidī. un brāļa nebūs mājās, jo brālis pa brazīliju dzīvosies. patiesībā tā ĻOTI gribās satikt tik pāris draugus. un mammu, noteikti mammu. un tēti. papļāpāt par politiku, par to, kāpēc tika uzcelts berlīnes mūris un par to, ka mēs tāpat visu zinām labāk.