čīkstuļa pieraksti

mājās braucu 18. martā. prom braucu 30. martā. 12 dienas liekas kā neticams sapnis.

šķiet, manas superīgās kuņģa problēmas ir atgriezušās. 2 gadi pagājuši, es jau brīnījos, ka tik ilgi tik labi jutos.
griež kā ar nažiem. jau stundu. un pēc stundas jau jābūt darbā. bāc.

the who baba o'riley un man pēkšņi liekas, ka viss ir iespējams.
un es sakārtoju savu istabu. un gandrīz sakārtoju arī galvu. es tā palēnām, bet pamatīgi.

ko es domāju 21. janvārī, tajā gadā, kad man bija 15:
"Man patīk dzīvot. Man patīk tā sajūta, kad pēc sāpēm (vienalga, fiziskām vai morālām) nāk tas posms, kad sāk sāpēt mazāk, līdz sāpes pazūd... Es pat nemāku apraksit, cik labi ir šī sajūta. Man patīk tas, kā es augot mainos un atceros, kāda esmu bijusi agrāk. Man patīk tas, ka visapkārt ir tik daudz labu cilvēku, kas būs gatavi tevis dēļ nokavēt friziera apmeklējumu, stundas un svarīgu tikšanos. Man tik tiešām patīk dzīvot.Es pat nezinu, ko es darītu, ja man pateiktu: "Piedod, tev pēc mēneša jāmirst!" Es vienkārši nesaprotu, kā tas būtu... tā nolemtības sajūta, tā pretīgā sajūta, kad tu apzinies, ka pēc mēneša tu vairs neredzēsi, kā ārā līst lietus un debesis izgaismojas zibens laikā... kad tu vairs nedzirdēsi kā tev apkārt smejas cilvēki, kā kāds raud tev nezināmu iemeslu dēļ... kad tu vairs nestaigāsi apkārt bez mērķa un bez jēgas, bet vienkārši apmierināts. Kā kāds cilvēks labprātīgi no tā visa var atteikties? No visām tām iespējām, ko tev piedāvā dzīve!Varbūt jau es tā runāju tikai tādēļ, ka man dzīvē ir paveicies, jo man ir gan ģimene, gan veselība, gan draugi, gan normāls izskats un prāts un viss pārējais, ko cilvēkam vajag... Es nezinu, kā ir tad, kad nav naudas un kad katru dienu jāšpricē zāles, lai varētu dzīvot. Es nezinu, kā jūtas tie bērni, kam nav vecāku. Un es to nemaz negribu zināt.Ja arī man kādreiz uznāk gruzons, es nevar atcerēties kaut vienu reizi, kad esmu gribējusi pakārties, nošauties, noslīkt vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Laikam jau pārāk traki mīlu sevi. Un, lai arī varbūt tā nav, jūtos vajadzīga gan saviem draugiem, gan ģimenei... Jo savā ziņā es taču dzīvoju arī priekš viņiem.Bet es negribētu tiesāt pašnāvniekus. Kā gan es varu zināt, kas darās viņu prātos? Kā es varu zināt, kāda ir tā sajūta, kas liek tev nostāties uz tilta malas un lekt iekšā Daugavā ar vēlmi noslīkt? Es tikai nesaprotu to, kā cilvēks var būt tik egoistisks un vienkārši paņemt un nomirt... Kā var nepadomāt par tām ciešanām, ko viņš sagādā saviem līdzcilvēkiem...?..."

sāp viss - rokas, kājas, mugura, galva un acis.
darbs šonakt bija nogurdinošs, bet pēc katras nostrādātās stundas tā doma "būs par ko īri samaksāt" kaut kā nedaudz atlaida i kājsāpes, i mugursāpes. materiālistiski, jā, varbūt bēdīgi, jā, bet es gribu šeit būt. es gribu mācīties to, ko mācos. un bez īres nekā.
šonakt mēness dilst, un ir ļoti spožs. un atkal nedaudz kājas atlaida.

"Es meklēju svaigumu. Es zinu, ka tās ir manas zāles un tās mani darīs atkal veselu. No kā? No kā...

To tā uzreiz pateikt nevar. To jūs neviens nevarat pateikt, kā jūs izsīkstat. Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšanana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.

Tāpēc es nebaidos par sevi.

Nebaidieties arī jūs par mani." (Imants Ziedonis)

ārā līst. beidzot līst. gaiss ir citādāks.
stāsta, ka ziema šeit ejot uz beigām.
tagad tik jāgaida februāra beigas un pirmās sniegpulkstenītes.
būs pavasaris.
un man paliek labāk. pati sevi saprotu drusciņ labāk. liekas, ka esmu bijusi aizmigusi. ilgu laiku.

pēdējā laikā man nav bijis daudz, ko teikt. manī iestājies bardaks, un reizi par visām reizēm, es negribēju čīkstēt. visur ir bardaks. galvā, istabā, mācībās. mēģinu sevi savest kārtībā, bet nesaprotu, kur sākt. laikam jāsāk ar galvu, bet tas pats grūtākais, un ir tak tik grūti sev atzīt, ka esi sassodīta sliņķe un vājprātā nedroša persona.
vienmēr, kad braucu mājās, esmu uztraukusies. vienmēr ļoti priecīga, bet arī ļoti uztraukusies. jo bail satikt draugus. tāpat ir tad, kad braucu atpakaļ uz angliju. vienmēr ir bail satikt tos pāris cilvēkus, ko šeit varu saukt par draugiem. ja nu es esmu izmainījusies par daudz priekš viņiem? ja nu VIŅI ir pārāk izmainījušies un es viņus vairs nepazīstu? ja nu viņi domā, ka es neesmu pietiekoši izmainījusies un viņi vairs negrib būt mani draugi?
nekad neesmu sevī saskatījusi nekādas piesaistošas īpašības, nekad neesmu sapratusi, kāpēc mani draugi vispār ar mani kontaktējas. jo manī nav nekā interesanta, nekā tāda, kam vajadzētu noturēt viņu interesi ilgākā laika posmā. es esmu aizmāršīga, diezgan egoistiska un augstprātīga, un bieži vien pametu lietas novārtā. nezinu, kā PAREIZI izrādīt emocijas un bieži vien izskatās, ka man ir vienalga. visa šī dēļ vienmēr gaidu, kad draugi sapratīs, ka es neesmu viņu draudzības vērta un atmetīs man ar roku.
varbūt ar to arī jāsāk. ar slimīgi zemo pašvērtējumu, kas veiksmīgi tiek noslēpts zem kaut kādas inteliģences un vienaldzības maskas. ehh.

šonakt darbs beidzās divos, bet tik piecos pārrados mājās. bija ik-pēc-slēgšanas pasēdēšana ārā pie bāra, bija ļoti feini un socializēšanās taču ir laba lieta, vai ne? tik tagad nedaudz dulla galva un, šķiet, ka vajadzētu iet gulēt, jo rīt esmu ieplānojusi vispārēju tīrīšanu mājās. man ir aizraujoša dzīve, ne? mājas, darbs, bibliotēka.. bet nu tas tikai pagaidām:) drīz jau visi čomi un čommenes atgriezīsies no brīvlaikiem un viss atkal būs, kā ierasts.
biju ciemos šonedēļ, biju birminghemā. patika, prieks bija satikt draugus un prieks bija izrauties no rutīnas, kurā biju iesēdusies. vienīgais, tas vājprāts, kas te darās, jo ir sniegs, gan nav nekas labs. autobuss UZ biminghemu tika atcelts, tāpēc nācās pirkt super-dārgas vilcienbiļetes, vilcienI NO birminghemas bija novēloti, biju domājusi izbraukt 10.30, bet beigu beigās izkustējos no vietas tikai 16.30. vājprāts. pašlaik riebjas sabiedriskais transports:)
bet labā ziņa - boss teica, ka pārbaudes laiku esmu izturējusi, tā kā izskatās, ka man būs pastāvīgs darbs:)
un viss principā ir labi.

neesmu šogad vēl paspējusi savilkt plusus un mīnusus, nav vēl "bilances" par šo gadu. bet vēl jau laiks ir, jāsāk domāt.
šovakar strādāšu, laimīgu jauno gadu!
un kaut kā jāsalabo mans bioloģiskais pulkstenis, tas pagaidām ir sajucis prātā. šonakt pamodos 3 naktī un nevaru pagulēt vairāk. nesaprotu, kā visu vakaru/nakti darbā izturēt..

un man likās, ka tik labi tieku ar sevi galā. ar savu vienatni.
skaipojām ar ģimeni šodien, visi bija klāt (kas parasti nekad nenotiek) + brāļa madara arī bija. viņi man rādīja, kā atver savas dāvanas. smaidīju, smējos, bija baigi jauki. un jutos kā baigais varonis, ka nebija jāraud un nekreņķējos.
bet nē. tagad asaras saskrēja acīs. sevi žēloju.
bet nekas. rīt darbs. tad jau viss aizmirsīsies, cerams.

šeit ļoti skaisti snieg. tā kā pasakās, tik skaisti. un ir prieciņš, un nav vientuļi.
ziemassvētku vakarā un vecgada vakarā strādāšu. eh.

citēju, jo man nav ko teikt.
esejas un panika.
un darbs.
un nekonedarīšana.
nekam citam laika īsti nav.

man rīt ir darba intervija. svārstos starp lieliem priekiem par to, ka vispār kāds mani aicina uz darba interviju un starp nelielu nervu sabrukumu :) vēliet man veiksmi, lūdzu! ja dabūšu darbu, ziemassvētkos būšu ciemos pie emmas birminghemā, jo uz LV aizbraukt nesanāks. draugi dos pa purnu. virtuāli. tas ir vairāk kā skaidrs.e

esmu mizantrops, kas studē antropoloģiju. lieliski. something somewhere went terribly wrong.

gribu klusumu sevī. gribu, lai tas haoss, kas grabinās manā galvā, atšķetinās un paliek tikai klusums.
un gribu, lai citi nebaidās no klusuma.

mazlietiņ gribās nomirt.
kā var būt tā, ka kāds tevi grib, bet negrib, jo pats ar sevi netiek galā? kā vispār saprast, vai tie nav tukši vārdi un attaisnojumi? un ko, sasodīts, darīt, ja esi teikusi, ka saproti un "nepresēsi"? :(

vakar bija skaista nakts, un es nevaru saprast, ai man kaut kas būtu jānožēlo..

apjukums

man šodien nekas nepatīk un es ne ar vienu negribu runāt.
jo ārā ir pretīgs laiks un es ļoti izmirku. bet viens labdarības džeks, kad staigāju ar piktu skatu pa Newcastle ielām, neko pretim neprasot, gribēja mani samīļot:) tā kā tā free hugs akcija, bet tikai tā nebija nekāda free hugs akcija un viņš vienkārši tur bija.
jāiet mājās.