čīkstuļa pieraksti

un man likās, ka tik labi tieku ar sevi galā. ar savu vienatni.
skaipojām ar ģimeni šodien, visi bija klāt (kas parasti nekad nenotiek) + brāļa madara arī bija. viņi man rādīja, kā atver savas dāvanas. smaidīju, smējos, bija baigi jauki. un jutos kā baigais varonis, ka nebija jāraud un nekreņķējos.
bet nē. tagad asaras saskrēja acīs. sevi žēloju.
bet nekas. rīt darbs. tad jau viss aizmirsīsies, cerams.

man rīt ir darba intervija. svārstos starp lieliem priekiem par to, ka vispār kāds mani aicina uz darba interviju un starp nelielu nervu sabrukumu :) vēliet man veiksmi, lūdzu! ja dabūšu darbu, ziemassvētkos būšu ciemos pie emmas birminghemā, jo uz LV aizbraukt nesanāks. draugi dos pa purnu. virtuāli. tas ir vairāk kā skaidrs.e

"Gribas, lai baltā pasaulē
Balti sniegi snieg.
Un uz baltiem lielceļiem
Balti cilvēki iet. Un lai baltos cilvēkos
Baltas domas dzimst,
Un lai baltās darbdienās
Balti svētki ir."

Imantam Ziedonim tik bieži izdodas pateikt visskaistāk.

salecos ar mammu šorīt, stundu raudāju, viņa arī raudāja, bet pirms tam. tagad runājam tikai tad, kad vecmamma klāt. un vēl tās sasodītās piparkūkas jācep. ziemassvētki sākušies kā nākas.

mammai un brālim likās baigi smieklīgi piekarināt manā istabā pie loga ziemassvētku lampiņas. abi ļoti smējās, kad es biju absolūtā šokā, tās ieraugot.
bet nenoņēmu. dīvainā kārtā, man tās sagādā prieku. kaut kā uzreiz siltāk istabā.

mana labā lietuviešu čommene, kas šodien izpalīdzēja arī ar prāta vētras sarīkošanu par šonakt rakstāmās esejas tematu, pa skaipu sūtīja failu. teica, ka mani iepriecināšot. un tur nu tā uzradās. mirguļojoša egle mana datora kreisajā, apakšējā stūrī. lai cik ļoti dumja būtu, nespēju noņemt.
12 stundas, lai uzdzejotu vēl vienu eseju.

gribu čučēt. un gribu ziemassvētkus.
gribu čučēt ziemassvētkos.
mājās, savā gultā.