čīkstuļa pieraksti

teikšu godīgi - šogad ir daudz, daudz vieglāk un foršāk. šķiet, ka beidzot šeit jūtos labi. protams, ilgas pēc tādām lietām kā tas neaprakstāmais māju siltums un mīļo cilvēku klātbūtnes, manuprāt, nekad īsti nepazudīs, bet es beidzot sāku ar to sadzīvot, un cenšos mīļus cilvēkus atrast arī šeit.
domāju, ka problēma pagājušā gadā bija tā spītīgā vēlme nepieaugt. gribējās palikt tajā pus-pusaudža, pus-jaunieša, pus-pieaugušā fāzē, kurā bija tik sasodīti ērti - ar tevi rēķinās, bet tomēr nekādu īstenu atbildību neviens vēl nesagaida. ja godīgi, tāda nopietna atbildība mani biedē vēl joprojām, kas tad tur ir tik patīkams? rēķini, veļas mazgāžana, ēst gatavošana un nepārtraukta plānošana. vidusskolā bija jautrāk - tik ej uz skolu un pelni atzīmes - viss tavs darbs. bet tagad.. tagad ir citādāk. lai gan tas nāk ar saviem plusiem, to nevar noliegt. jo var pirkt skaistas kurpes, un nekur nevienam nav jāatskaitās, un visiem viss vienalga.
bet jūtos kā iemesta kaut kādā filmā, kur vēl kāds piespiedis fast-forward pogu.
un vēl nesen lekcijās runājām par laika un small world fenomenu (six degrees of seperation).. tikai neviens nepamācija, kā to laiku palēnināt un kā izmukt no tās small-world. varbūt nemaz nevajag, jo, izrādās, ka man nevajag nekādus six degrees, man ir viens degree līdz Tonijam Blēram caur vienu no maniem mīļākajiem lektoriem. un ja jūs nesaprotiet, par ko es tagad runāju, tas nekas. :)
paklausieties Ryan Adams. es oh my sweet carolina klausos uz repeat.
nesaprotu, kāds šodien ir garastāvoklis. vai tas ir skumjš, vai melanholisks, vai piepildīts. reti tā sanāk, ka nevar saprast, bet šodien nezinu. gribās raudāt, dusmoties un samīļot visus vienlaicīgi. iešu sportot, varbūt dumjība kaut kur ar sviedriem aizplūdīs.
uzredzi.

mājās daudz kas brūk nost - brālis depresīvā rudens besī, mammai jāiet uz ārstu pārbaudēm, tētis, kā vienmēr, pesimisma karalis... divi draugi nav viens ar otru runājuši kopš mana atvadu vakara, kas bija 2. oktobrī. jūtos sasodīti bezpalīdzīga, un tā jau arī ir, jo neko īsti nevaru palīdzēt no attāluma, un nezin, vai arī man tas būtu jādara. laikam jāļauj dzīvot un izlemt pašiem.

pirmaa nedeelja ir garaam, seezhu biblioteekaa, printeeju CV un viskautkaadus maaciibu materiaalus. ljoti gribaas eest, jaaiet maajaas uztaisiit ko garshiigu par godu sveetdienai.
pirmgadnieki uzvedas kaa absoluutie kjeemi, vispaar ir diezgan smiekliigi skatiities, kaa liela dalja klumpacho atpakalj uz kojaam, knapi tureedamies kaajaas.
te ir ljoti auksti. un vienam paziistamam ir cuuku gripa. un man ir sajuuta, ka es esmu slima.
tas taa iisumaa. aarkaartiigi neiteresanti un taa, bet vismaz "atziimeejos". kad maajaas buus internets, tad arii varees ko jeedziigu pieklabot.
chau

šodien te līst lietus visu dienu.
bet vispār jau iet man labi. satieku draugus, kaifoju par mūsu jauno māju (kurā diemžēl pagaidām vēl nav interneta). ceturtdien sākas lekcijas, pirmā jau plkst. 9, sasodīts!

pēc 15minūtēm uz lidostu. un tad prom. līdz ziemassvētkiem prom. sākas 4. reize.
brīžiem kaklā sakāpj kamols, asaras saskrien acīs un nevar parunāt. tad paelpo, tad paliek labāk. cilvēkam vajag gaisu.
atvadas vakar vienas no skaistākajām, kas jebkad bijušas jebkuram cilvēkam. es zinu.
atā atā

es nekur neaizeju. es tikai reizēm neesmu klāt.

sestdien atpakaļ uz UK. vairs laikam nebēdājos. jo ja bēdātos, būtu baigā ņerga.
šodien uztaisīju mammai suši. un sev indieti, nu, tobiš dārzeņus karija mērcē.

tikko nezin kādēļ atcerējos 5. klasi, klasesvakarus, kuros bija jādejo lēnās dejas un jāuzstājas popielā, un arī leģendāro "tusiņu" pie signes, kurā klasesbiedrs austris atzinās, ka es viņam patīku. bija tik interesanti! varētu teikt, ka 5. klase noteikti bija viens no maniem labākajiem skolas gadiem.
hihihi :) to vien tik vajadzēja, lai garastāvoklis uzlabotos :)

"kad ieslīgst tavās rokās, melnu no balta neatšķir"
gribu tā. tagad.

vecumdienās noteikti dzīvošu laukos. dārza darbi, svaigs gaiss, klusums un miers. patīk viss. tikai vienai negribētos. būtu bail un laikam arī vientulīgi.
šovakar uz Lielo ģildi, uz koncertu.

beidzot viena. beidzot miers. mana angliete, kursabiedrene beidzot aizbrauca.
bet tik iztukšota neesmu jutusies sen. jāuzlādē baterijas. jo atkal jādodas pie cilvēkiem, un jābūt ar cilvēkiem, bet man vairs vispār nav ko dot. tukšums.

ziniet, tagad tik reti sanāk būt vienai..
gribu vienatni.

brālis vakarnakt pusizšķīrās ar savu draudzeni. šorīt sēdēja mājās un raudāja. nekad viņu tādu nebiju redzējusi, īsti nezināju pat, kā mierināt. bet viens gan - ieslēdzās tāds aizsardzības instinkts, gribējās iet un lamāt draudzeni. nabaga bračiņš. tik bēdīgi.
un man vēl šodien ciemos draudzene no anglijas brauc. sassodīts, ļoti "labā" laikā..

tikko nopirku biļeti uz UK. lidoju prom 3. oktobrī. kā man tagad justies?

sēžu uz palodzes, 5. stāvs. logs vaļā. biju uz teātri, uz izrādi "Zilā kalna Marta" JRT. biju ar draugiem, ar mīļiem, labiem draugiem. skan 103,7, LR3, klasika. sajūtas nemāku izskaidrot itin nemaz, mēģinu, bet nesanāk nesanāk nesanāk.. jāizmēģina apziņas plūsma? labi labi labi labi un citu neko uzrakstīt nevar, tikai vārds "labi" nāk prātā, un gribās tādu sajūtu vienmēr, nu, varbūt vēl nedaudz piepildītāku, bet pašlaik neko vairāk nemaz nevajag kā tikai labi labi labi un klasisko radio, vēja plūsmas, palodzi un vienatni tumsā. mūzika tik skaista, ka jūtos pazemīga, ka man tāds pagodinājums dots, ka varu klausīties, un tā arī ir ar draugiem, tiem labajiem draugiem, kas man uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, ko varu saukt par labajiem un foršajiem, un tie ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi... [atnāca brālis un viņa draudzene, apziņas plūsma notrūka, te tad arī apstāšos] vakars pagaidām tik skaists, ka raudāt varētu.

un vēl ceturtdien biju ciemos ar draugiem pie draugiem ārpus rīgas (superteikums sanāca:) ). tagad skatos bildes, skatos kādas muļķības video safilmētas.. un priecājos. tā laikam no malas izskatās laimīgi cilvēki. tik interesanti, vai mēs visu laiku tādi izskatāmies? jo ja tā, tad es gribētu ar mums būt draugos, jo izskatās, ka mums ir jautri. nu kaut kā tā. tā ceturtdiena bija viena no labākajām dienām šovasar. 100% vasara. bez nekādām negācijām, bija vienkārši forši.
tagad niez tetovējums (jo dzīst), bet kasīt nedrīkst, tā man tagad lielākā rūpe:)

šodien atbraucu no stambulas. interesanta, "dzīva" un skaista vieta, kurā ļoti ļoti gribētu atgriezties.
tagad sēžu ieritinājusies segā, lasu grāmatu "Atlas Shrugged" (autore Ayn Rand) un man liekas, ka ir rudens.

"I saw Eternity the other night,
Like a great ring of pure and endless light,
All calm, as it was bright;
And round beneath it, Time in hours, days, years,
Driv'n by the spheres."
(Henry Vaughan)

Piektdien uz Stambulu. Izdomājām šodien. Nezināju, ka mana mamma ir tāda avantūriste:)

Es esmu kā atvērta grāmata, man nav nekā īsti interesanta un šokējoša, ko citiem par sevi pavēstīt, nekādu tumšo noslēpumu, jo es visus tumšos noslēpumus pasaku ļoti drīz. Tāpēc es tagad paniski sargāju visus mazos noslēpumiņus un lietas, ko citi vēl nezina, jo ir bail, ka tajā brīdī, kad viss būs pateikts, visi vienkārši.. es nezinu. Laikam pazudīs. Aizies.

atkal sāp celis. nu laikam jau bija pārāk idilliski domāt, ka varbūt kādu pusgadu bez tā varētu iztikt. ne, protams ne. knapi paiet var. rīt gribu uz treniņu. pašlaik sevi mierinu ar makdonalda mcflurry, skaistu dzīvo mūziku šovakar (tikko mājās pārrados) un domu, ka gan jau rīt būs labāk. bāc. kreņķis. bēda. ļoti ļoti sāp celis.