čīkstuļa pieraksti

brālis vakarnakt pusizšķīrās ar savu draudzeni. šorīt sēdēja mājās un raudāja. nekad viņu tādu nebiju redzējusi, īsti nezināju pat, kā mierināt. bet viens gan - ieslēdzās tāds aizsardzības instinkts, gribējās iet un lamāt draudzeni. nabaga bračiņš. tik bēdīgi.
un man vēl šodien ciemos draudzene no anglijas brauc. sassodīts, ļoti "labā" laikā..

nomierinājos.
jo līdz atpakaļbraukšanai 61diena.
mana apsēstība ar laiku man palīdz.
jo janvāris tūdaļ jau beigies, un februāris ir īsais šogad, un tad jau martā varēs skaitīt dienas. zinu, ka, iespējams, ir nepareizā pieeja, nepareizais skatījums. ka būtu jācenšas baudīt turiene. un es, goda vārds, centīšos. bet laiks tik fiksi skrien. un man svarīgāk liekas turēties pie tā, kas man ir šeit. varbūt citiem tas nešķiet daudz, bet man tāda asociācija, ka visa mana ģimene, visi mani draugi un nedraugi, un suņi, un kaķi šeit man ir kā milzīga dārgumu lāde. ne par ko nelaidīšu vaļā, spurošos pretim un turēšu, cik vien var. ja gribēs iet prom, aizies, bet pati vaļā nelaidīšu. nevaru. būs pārāk sāpīgi.
tagad tā saldsērīgi.
sākas ODA ILGĀM PĒC MĀJĀM - PART2
england, here i come (again)