čīkstuļa pieraksti

vairāk jā nekā nē

gardenia

mizantrops, bet patiesībā nemaz ne.
antropologs, bet vēl īsti ne.
nekas vēl īsti ne. es vēl mācos.

View

9. Maijs 2009

Add to Memories Tell A Friend
visas atceres/sēru/svētku dienas, kas saistītas ar karu, vajadzētu aizliegt. vismaz Latvijā noteikti. tās absolūti nav vajadzīgas, katrs var pats savā laikā aiziet pie pieminekļa (kurš nu kuram svarīgāks) un atcerēties, pasērot, pasvinēt, nolikt kādu puķīti. šādi masu svētki tikai rada nevajadzīgu rīvēšanos cilvēku starpā. vienam vectēvs krita kopā AR leģionāriem, otram vectēvs krita kaujā PRET leģionāriem, trešais ir vectēvs, kuram atņēma zemi, ceturtais ir ebrejs, piektais ir kāds, kuram vecākus izsūtīja. ar ko viens no viņiem ir labāks par otru? ar ko kāds no viņiem ir vairāk pelnījis kādu atceres dienu? vajadzētu noteikt vienu vienīgu atceres dienu visiem visu karu upuriem un miers. nebūtu tad jāšķiro, kurš krievs, kurš latvietis, kurš vainīgs un kurš ne. katram ir sava taisnība, tā vienmēr būs, bet apzināta dalīšana tikai izraisa nesaskaņas.
es, piemēram, šodien svinu, jo tētim dzimšanas diena.

18. Janvāris 2009

Add to Memories Tell A Friend
nomierinājos.
jo līdz atpakaļbraukšanai 61diena.
mana apsēstība ar laiku man palīdz.
jo janvāris tūdaļ jau beigies, un februāris ir īsais šogad, un tad jau martā varēs skaitīt dienas. zinu, ka, iespējams, ir nepareizā pieeja, nepareizais skatījums. ka būtu jācenšas baudīt turiene. un es, goda vārds, centīšos. bet laiks tik fiksi skrien. un man svarīgāk liekas turēties pie tā, kas man ir šeit. varbūt citiem tas nešķiet daudz, bet man tāda asociācija, ka visa mana ģimene, visi mani draugi un nedraugi, un suņi, un kaķi šeit man ir kā milzīga dārgumu lāde. ne par ko nelaidīšu vaļā, spurošos pretim un turēšu, cik vien var. ja gribēs iet prom, aizies, bet pati vaļā nelaidīšu. nevaru. būs pārāk sāpīgi.
tagad tā saldsērīgi.
sākas ODA ILGĀM PĒC MĀJĀM - PART2
england, here i come (again)

17. Decembris 2008

Add to Memories Tell A Friend
es esmu mājās.
nav nekādas.. katarses sajūtas. ir vienkārši forši un normāli.
draugus satikt bija sirdi sildoši un.. normāli. ar draugiem runāties bija normāli un tik pat feini, kā agrāk. viņi pat teica, ka šiem neliekas, ka es vispār kādreiz kaut kur būtu aizbraukusi.
bet pēc mēneša atpakaļ, tas jāatceras. laiks skrien ātri. bet ir tik jauki būt šeit. ar visu nolādēto krīzi, es priecājos, ka esmu šeit.

3. Decembris 2008

Add to Memories Tell A Friend
man bija drusku uznākušas bailes par to, kā būs, kad aizbraukšu mājās.
tikko pazuda. sasodīts, kā es gribu visus satikt! beidzot!!! kā man gribās visus samīļot, pieskarties cilvēkiem, uz kuriem 2 mēnešus tik caur datora aci esmu skatījusies. gribās atkal kopā smieties ne tikai ar webkameras palīdzību.
eeehehhhhheee :)
11 dienas, TIKAI 11 dienas!!!!!!!!!!!!!!!
un man vēl ir aptuveni 11 stundas, lai pabeigtu eseju :o
atkal bezmiega nakts, atkal hiperaktīva sajūta!

18. Novembris 2008

Add to Memories Tell A Friend
tā vien šķiet, ka mājāspalikušie draugi grib, lai es konstanti justu ilgas pēc mājām. ir tāds feins izteiciens angļu valodā. "just when i was finally starting to feel better...", viņi paņem un liek man atkal gribēt nebūt šeit. ar vārdiem, ar frāzēm, ar bildēm, ar mazām piezīmēm.
27 dienas.

12. Novembris 2008

Add to Memories Tell A Friend
šodien, nē, nu jau vakar, bija lācplēša diena.
bet te visi lēkāja pie "sex on fire". es arī.
kaut kāda nejēdzība.
vajadzēja būt citādi.

7. Novembris 2008

Add to Memories Tell A Friend
sestdienā pirms manas aizbraukšanas, bijām laukos, lai apdarītu dažādus dārza darbus un lai es varētu pateikt atā vecmammai (apzināti nezizmantoju vārdu atvadīties). ar mammu izdomājām pabraukāties ar riteņiem, jo ārā bija jauks un silts laiks, īsta atvasara. braukājām kādu pusstundu, līdz ienāca prātā doma aizbraukt līdz tuvējam ezeram, kurā nebija būts vismaz 3gadus.
ezers meža vidū, apkārtesošo koku lapas visdažādākajās un visspilgtākajās rudens krāsās. ezera virsma kā spogulis, un saules stari atmirdz ūdenī. braucām apkārt ezeram, pusceļā sagribējās pataustīt ūdeni. diezgan silts. braucām tālāk, un tad es sajutu ūdens smaržu. nu jūs taču ziniet. ne jau jūras ūdens smaržu (kas arī ir patīkama), bet tieši ezera ūdens smaržu.
tikko sailgojos pēc šīs smaržas. nezinu, vai tas ir tāpēc, ka runājos ar mammu pa telefonu vai tāpēc, ka lasīju blaumaņa noveli. varbūt abi. bet varbūt vienkārši sailgojos pēc ūdens smaržas. tāpat.
nākamvasar noteikti nopeldēšos tajā ezerā.

11. Oktobris 2008

Add to Memories Tell A Friend
nesaprotu, ko darīšu 11./18. novembrī. droši vien raudāšu. vai kaut kur internetā ir iespējams skatīties LTV tiešraides?
tētis šodien teica, ka labi vien ir, ka neesmu mājās, jo viņi tagad ir laukos un dara visus pretīgos rudens darbus, un man tas nepatīk. es, protams, neteicu, bet ko tik es neatdotu, lai kaut vai vienu dienu tagad varētu pavadīt, grābjot lapas un lasot kritušos ābolus kopā ar viņiem.

Add to Memories Tell A Friend
šeit esmu jau vairāk kā nedēļu. vakar bija pirmā lekcija.
nav tā, ka jāraud un jāraujas mājās, nav tā, ka liekas, ka neizturēšu šeit to mācību periodu (3 gadi, bet pēc 2 mēnešiem uz mēnesi braukšu mājās, un tā visu laiku - 2,5mēn mācības, 1 mēn brīvlaiks), nav tā, ka es esmu nelaimīga. bet nav arī tā, ka esmu laimīga, nav tā, ka jūtos šeit kā mājās, nav tā, ka JŪTU sevi šeit kā iedzīvotāju. jūtos kā ciemiņš, kurš šeit atbraucis kaut ko iegūt un kurš dosies mājās pēc iespējas ātrāk. protams, varbūt pēc mēneša es dziedāšu citu dziesmu, kas zin, varbūt pārangliskošos, bet es tik ļoti ceru, ka tā tas nebūs. jo šeit ir jauki, man patīk, daudz kas šeit pat ir labāk nekā mājās, cilvēki pat varbūt ir jaukāki un mierīgāki. bet mājās..
esmu sapratusi, ka mājas ir daudz kas vairāk kā tikai cilvēki. izrādās, ka cilvēki nav vienīgais, kā pietrūkst. pietrūkst elizabetes/tērbatas/barona ielas, pietrūkst miglas bastejkalnā, pietrūkst latviešu seju un valodas, pietrūkst visu pazīstamo vietu, pietrūkst vecrīgas tusiņu, kuri nenoliedzami ir labāki par šejienes tusiņiem (kaut vai tāpēc, ka viss beidzas 2.00 un visi tikai to vien zina, kā piedzerties un tad klumburēt mājās). protams, varbūt es vēl nevaru saskatīt to labo. protams, varbūt tas mainīsies. protams, varbūt es atradīšu sev šeit kādu, kā mana dzīvokļa biedrene saka, significant other, un varbūt es nemaz negribēšu braukt prom. bet lūdzu, lūdzu, es negribu tā. es gribu gribēt braukt mājās. es gribu būt latviete. un latvietim mājas ir svarīgas, lai vai kas notiktu pašu valstī. jo es neticu, ka tie, kas ir īrijā vai anglijā, vai vienalga kur, neilgojas pēc mājām.
..
bet klubos gan viņi labu mūziku laiž, rīgā tādu neesmu dzirdējusi. ļoti labi dīdžeji, un labi dzērieni. un garšīgi ēdieni, milzīga izvēle. bet mājās (nu, koledžas istabiņā) gribas klausīties tikai latviešu mūziku.
Powered by Sviesta Ciba