čīkstuļa pieraksti

lai gan man viņa pat īpašo nepatīk... madonna vakar nodziedāja izcili. bet man laikam tas pats braukšanas process vairāk par to lēdiju patika, tas bij super. lai nu kā, dzimšanas diena iesākās ar blīkšķi.

šovakar ar mani runā norah jones un šovakar garšo persiku saldējuma kokteiļi, un citu neko nemaz tagad nevajag. miegu drīz varbūt.

un vienalga par to, kas notiek apkārt un citur un ar citiem, jo reizēm ir tik saldsērīgi skaisti, ka no skaistuma varētu raudāt un dziedāt, un smieties un kliegt un mierīgi klusēt. mierīgs prāts, varbūt pat nedaudz miglains, gribētos, lai ārā tagad ir tumšāks un kāds sasildītu rokas, bet man gan nav auksti. un kādu, kas man dziedātu dziesmas, kādu ar baritona balsi, maigu kā zīda palagi, raupju kā sastrādātas rokas un un un un
piezvaniet kāds man rīt, kad būšu atkal es.

septiņos no rīta šorīt. uz mājas lieveņa netālu no jūras. kafija, cigaretes, džezs un interesantas sarunas par mirušām leģendām.

gribu strādāt. gribu darbu.
laikam jāizpilda tas pieteikums uz bārmenes amatu nākamajam mācību gadam. ej nu sazin, moš dabūšu?

šodien bildēju vienu draugu. lai gan šoreiz vairāk bija smieklu un stāstu nekā bilžu, beidzot arī, šķiet, dažās bildēs izdevās "noķert" personību. īsto smaidu un īstos smieklus, īstās sejas izteiksmes. man nepatīk, ka man pozē, man neīsti cilvēki un izteiksmes nav vajadzīgas.
vispār, bija ļoti forša diena.
rīt uz laukiem upenes lasīt.

kāda jēga no tādām lietavām, no tāda negaisa, ja mājās tāpat ir tik trakoti karsti?
ledustējas un svaigi gurķi. un rosie's lullaby.
jāiet vannā vai jāiet gulēt. rīt jau atkal pirmdiena. tā tas laiks aizskrien.

netieku uz positivus, sasodīc :(
bet tā dzirdēju, ka pa radio swh to visu live raidīšot? tad vismaz ceļā varbūt dohertiju dzirdēšu. eh.
bet vispār šodien jauka diena. īpaši vakars, tas pilns ar smiekliem. baigi patika.

labdien.
ko darīt? ko darīt ko darīt ko darīt?
vakar bija traka nakts. un sestdien arī.
ko darīt? ko darīt ko darīt ko darīt?
uz redzēšanos.

daudzi draugi pēdējā laikā tik svarīgi sajutušies, tā vien šķiet, ka domā, ka pasaule riņķo tieši ap viņiem. viņu viedokļi vispareizākie, darbības - nenosodāmas un pieredze - tā vajadzīgākā. viss, ko viņi dara, ir pārmērīgi stilīgi, pat rakstīšanas stils parāda milzu pārākumu un individualitāti, un sasodīti daudz iedomātu principi (a la "es nelasu hariju poteru, jo tas ir sūds (ņičital no znaju), bet lasu tagad bulgakovu (jo kāds pateica, ka tas ir "līmenis") - es lasu intelektuāļu grāmatas"), kas, protams, ir attiecināmi uz visiem un visu. vai ir iestājies egocentrisma laikmets? tā vien šķiet, ka gandrīz no katra cilvēka nāk laukā vairs tikai es, es, es, ES, eseseseseseseses...
moš paranoja. ej nu sazin.

man pie mājas tik urbj un urbj, un klaudzinās visu nakti. nesaprotu, tie celtnieki gulēt neiet? nav vai tad kaut kāds likums, ka pēc 23iem nedrīkst trokšņot? man miegs nāk, pagulēt nevaru.
un ir baisi karsti.

čau, es esmu mājās.
lidostā bija varenliels šoks, domāju, ka sagaidīs tikai tētis, bet nē, vairāki draugi ar bija. tā akurāt filmiski, biju ļoti priecīga. un tad skaists, superīgs vakars un nakts, tā pamatīgi un līdz 7 rītā. sen tā nebija bijis, sen nebiju jutusi to piepildīto priecīgo sajūtu, ka viss ir kārtībā un var vienkārši ļauties. un es ļāvos, un bija arī piepildītais prieks.
tam laikam ir kāda saistība ar mājām, ģimeni, rīgu un draugiem, un kaut kādu klātbūtnes un šeitbūšanas efektu.
šodien biju vecāķos. izskatos tagad pēc pusrozā ruksīša un sāp mugura. bet priecīgi tāpat.
rīt no rīta braukšu uz laukiem laistīt gurķus, pa dienu satikšos ar vienu čommeni, vakarā iešu uz treniņu (beidzot!).
tikko izlasīju, ko esmu uzrakstījusi.. mana dzīve šeit uzrakstīta izklausās tik sasodīti garlaicīga, tas pat nav smieklīgi. bet man tagad tik labi, ka pat par to īsti nevar sabēdāties.
tikai briesmīgi karsti ir, grūti gulēt..

pirms kāda laika rakstīju par to, ka jūtos kā bedrē iekritusi. vēl joprojām neesmu izlīdusi. es vienkārši pati vairs nesaprotu, ko es daru. nu tā, ka pati sevi neatpazīstu, kaut kādā pašplūsmā viss ir aizgājis, un es sev vairs nepatīku. it kā kaut kāds pašdestrukcijas instinkts būtu ieslēdzies..
otrdien būs draugi ciemos, sestdien braukšu mājās. varbūt viss mainīsies brīdī, kad lidmašīna piezemēsies RIX.

man ir sajūta, ka pēdējā laikā nekas neiet kā nākas. ne man, ne tiem, kas man apkārt. tā kā bedrē iekritusi.

es gribu mājās, pie mammas, pie tēta, pie brāļa, pie tiem, kas mani sargā, kur viss ir labi, pazīstami un droši, es gribu noslēpties savā gultā un sagaidīt, kad mamma atnesīs tēju, es gribu runāties ar tēti par politiku, es gribu muļķoties ar brāli, ES GRIBU MĀJĀS!! 3 nedēļas liekas kā mūžība, un es gribu gulēt savā gultā un būt ar saviem cilvēkiem (tobiš ģimeni) tieši šobrīd. man vienalga, ka es tagad čīkstu, bet sen tik ļoti neesmu izjutusi ģimenes siltuma trūkumu. tik ļoti gribās ieritināties drošā, siltā vietiņā un zināt, ka ir kāds, kas par tevi parūpēsies. te neviens par mani nerūpējas, te es sitos pati.

kā īsti ir - vai vajag sevi lauzt? vai arī jādzīvo tā, lai ir viegli un labi?
es ļoti tiecos pēc viegluma, bet īsti nezinu, vai tas ir tas pareizais ceļš. jo laikam jau, ja darīsi to, kas ir viegli, nekas nekad nemainīsies?

gribētu tagad būt kādā no pasaules lielpilsētām, iespējams, Ņujorkā. gribētos, lai tagad ir vēls rudens. sēdētu kādā piesmēķētā bārā/kafejnīcā, nezinu, viena pati vai ar kādu kopā, bet ja ar kādu kopā, tad šis kāds klusētu un vienkārši būtu tur. un pie klavierēm būtu ray charles un viņš dziedātu georgia. un kādā brīdī arī diana krall. un vēl citi grandi. un viss būtu tā mierīgi un nepiepiesti, ar klusiem aplausiem un pieklusinātu gaisotni.
tādu vakaru es kādreiz gribētu pieredzēt. bet nesanāks. jo ray charles nedziedās georgia.

vakar bija izcils pasākums, atpakaļ uz savu universitātes pilsēteli tikām tikai 8os no rīta. biju solījusies šodien arī doties, bet nav ne spēka, ne gribēšanas, ne naudas.
nolakoju sarkanus nagus, tūdaļ skatīšos donnie darko, pēc tam s.darko, kas galīgi neturot līdzi pirmajai daļai, bet noskatīties gribās tāpat. pagaidām viss labi. bet jo tuvāk nāk mājāsbraukšanas brīdis, jo vairāk gribās mājās.

vienai no labākajām draudzenēm liela laime vīrieša izskatā. stundu no vietas čivināja pa telefonu, nevarēja vien nomierināties. un man tik saldsērīgi. prieks par viņu, bēda par sevi. bet tad izdomāju, ka nav ko par sevi bēdāt, un mēģināju viņas laimi caur sevi izlaist, iedomāties, ka es arī to izdzīvoju. un tik labi palika. pārkāpu sev pāri. tagad tik jāgaida, kad būšu mājās (26dienas!), gribās redzēt priekus klātienē.
pagaidām viss ir kārtībā. rīt pēdējais eksāmens. un tad beidzot miers.

nezinu, vai tie divi vakardienas eksāmeni nolikti vai nenolikti, man ir sliktas priekšnojautas. vakar vispār liels kreņķis bija, droši vien tāpēc, ka nekad iepriekš nav bijis tā, ka par kādu akadēmisku padarīšanu būtu ļoti jāpārdzīvo, vienmēr viss nācis viegli. bet šoreiz ne. runāju ar mammu pa telefonu pēc eksāmena, viņa, kā jau parasti, pēc diviem vārdiem saprot, kas vainas. pēc tam vēl sliktāka sajūta, jo mamma sabēdājās, ka man bēdīgi, cenšoties man ieskaidrot, ka nekas taču arī nebūs, ja nebūs nolikts. vēlāk tētis piezvanīja, bija mīļš un nomierināja, bija pozitīvs. un tas viņam liels panākums, ņemot vērā konstanto depresiju un to, ka viņš ir vispesimistiskākais cilvēks, kuru jebkad esmu satikusi. teica, kas gan esot students, kas kādreiz nav izgāzies eksāmenos?
tad jau redzēs. pēc pusotras nedēļas zināšu, vai augusta beigās jābrauc atpakaļ pārlikt. cerams, ka ne. ļoti negribās.
pirmdien pēdējais un tad jau viss. un tad miers.