čīkstuļa pieraksti

ārā silts, saulains. vakar pusstundas laikā apdega pleci.
tagad ēdu ķiršus, rīt mācīšos ārā, tepat ir botāniskais dārzs, kurā var vāļāties cik vien gribās. tāda anglija man patīk. bet tomēr drusku mājās gribas.

kaut kaa baigi liekas, ka nenoliku Vaacijas veestures eksaamenu. it kaa visko sarakstiiju, bet ir chujs, ka nav labi. tagad seezhu biblioteekaa, atkaartoju naakamajam, viduslaiku eksaamenam. drausmiigi naak miegs.

rīt divi eksāmeni, kārtējā negulētā nakts.
viduslaiku vēsture neinteresē, vācija 20.gadsimtā ne tik.
bet.
radiohead - gagging order 7 reizes pēc kārtas.
arlabunakti vai labrīt.
sugar high/caffeine overdose.
turpinājums sekos.

man ir paniskas bailes no attiecībām. un no iemīlēšanās, tādas pavisam īstas. no jebkāda kontroles zuduma pār sevi. it kā to visu gribās, kā jau gandrīz visiem, sapņu pilis sabūvētas milzumlielas, bet.. tik ļoti bail.

tikko ieviesu sev twitteri. nevaru izštukot, kurā valodā rakstīt, latviski vai angliski?

pirmdienas rīts, rīt eksāmens, neko daudz neesmu mācījusies, bet man drausmīgi nāk miegs, tāpēc jāpaguļ kādas 2stundas. un tad mācīšanās maratons. un tas jādara pa dienu, jo nakti šoreiz, šķiet, neizturēšu.
gribās čīkstēt, bet nedrīkst, jo viss taču kārtībā. it kā.

un atkal man mēģina piekarināt birkas. bet laikam pašas kļūda vien šoreiz ir.
note to self: izvairīties no termina "veģetāriete", jo uzreiz piešuj nevajadzīgu agresiju pret citiem, fanātisku dzīvniekmīlestību un cilvēknemīlestību. goda vārds, neskatos citiem šķīvjos un nekviecu, ka viņi ēd līķus. man pilnīgi vienalga, ko citi ēd, varu arī jums tās kotletes uzcept, lai pierādītu, cik ļoti vienalga.

kur vien eju, tur atduros pret cilvēkiem, kuri par katru cenu grib sevi ierindot kādā kategorijā, paniski baidās no jebkā, kas neiekļaujas rāmjos.
varbūt meklēju nepareizajās vietās? kur meklēt?

Nogulēju 16 stundas, jo iepriekšējās divas naktis nebiju gulējusi.
Sapņoju, ka esmu mājās, neatceros, ko darīju un kāpēc, bet skaidri zināju, ka esmu Rīgā un jutos labi. Pamodos, atvēru acis, nesapratu, kāpēc neesmu mājās, kāpēc es skatos uz savu Anglijas istabas sienu, nevis māju istabas sienu. Tā kā ar tādu bomi pa galvu. Tik bēdīgi. Līdzīgas emocijas vien vienreiz bija bijušas, toreiz pamodos raudot. Bet toreiz sapnis bija par ļoti lielu laimi, jutos tā... nu TĀ, ka nav vārdu, cik skaisti. Kad sapratu, ka sapnis, negribēju mosties.
Labāk nesapņot.

8 stundas līdz eksāmenam.
neteiktu, ka nav bail, jo pārliecināta jūtos tikai par vienu tēmu, par kuru pat nezinu, vai tā būs eksāmenā. bet cerēsim, jo pēdējos 10 gadus tā IR bijusi eksāmenos.
gulējusi neesmu, bet miegs nenāk. galvenais tik, lai lūzuma punkts neuznāk eksāmenā.
un galvenais nolikt, jo negribu braukt atpakaļ augustā, lai liktu eksāmenu.. :/
un rīt vēlviens. bet tas vieglāks.
aih.

bada nāve tomēr nedraud, izrādās, ka koledža visu eksāmenu laiku (tas ir, līdz 3. jūnijam) nodrošina brokastis par brīvu koledžas bārā no 8-10 rītā. tad tik jāsaņemas katru rītu piecelties. un izrādās, arī ap pusdienlaiku augļus un šokolādes par brīvu dāļājot. šitā jau var galīgi izlaisties :)

janvārī gribēju uzlabot savu pašdisciplīnu. janvāra beigās konstatēju, ka tā ir garām. ir maija beigas, un vēl joprojām nekas neizdodas. mana pašdisciplīna vēl joprojām sūkā, man eksāmens otrdien, a man pilnīgi pofig, ka neko vēl neesmu mācījusies. kaut kādas drausmas.

man nav ko ēst, bet es taupu naudu. šonedēļ tā arī īsti nebūs ko ēst. dzīvošu uz rīsiem, kaut kādas pāris paciņas palikušas.

man šovakar bēdīgi.
bija forša pastaiga ar draugiem, izvazājāmies pa visādiem kaktiem savā pilsētelē, bet.. bēdīgi. laikam jāiet gulēt.

nekad nebūtu domājusi, ka to kādreiz teikšu, bet ziniet... man pietrūkst vidusskolas. tur bija tik forši. klase super, pusdienu starpbrīži ēdnīcā ar visinteresantākajām nodarbēm un sarunām - spēlējot spēli "burkāns burkāns - burkāns kolrābis", mēģinot ierubīt Kanta "Tīrā prāta kritiku", plānojot revolūciju skolā pret nejēdzīgiem skolotājiem.. smiešanās par gramatikas kļūdām (nu, jā, mēs bijām nedaudz jocīga klase). ļoti ļoti esmu sailgojusies pēc visiem klases spilgtajām personībām, jo tagad jau kur nu kurais - viens ASV, es Anglijā, trīs Dānijā, un tad vēl izkaisīti pa visām Latvijas universitātēm, sākot ar JVLMA, beidzot ar LSPA.. laikam jāmēģina saorganizēt atkaltikšanos vasarā.

runājos ar mammu skaipā. rīgā dators atrodas manā istabā. skatos, cik tur gaišs, kā brālis vazājas pa māju un čīkst, ka nav ko ēst. tētis stāsta, ka ies uz stokmanu ko ēdamu pirkt. mamma taisīšot auksto zupu. ĻOTI sagribējās būt mājās.

mani šovakar atkal noturēja par amerikānieti. tas notiek ar apskaužamu regularitāti, īsti vairs nezinu, kā reaģēt. parastie minējumi ir amerikāniete (nesaprotu, kāpēc) vai kanādiete (tas tāpēc, droši vien, ka viņiem ir nesaprotams akcents). nez, vai justies glaimotai vai apvainotai.

ziniet, daudz kur internetā ir tāds smaidiņš, kas izpletis rokas kliedz no priekiem? kas līdzīgs šiem, bet tik priecīgu nevaru atrast.


MANI DRAUGI BRAUC CIEEMOOOOSSSSSS!!!!!!!! CIEMIŅIIIIIIIIIIIIIIII!!!!!!!!!!!!!!

EDIT: šī sajūta nedaudz līdzinās tai sajūtai, kura bija aptuveni 7-8g.v., kad dabūju savu pirmo barbiju. varbūt arī biju vecāka, neatceros. bet tā bija ĪSTĀ Mattel barbija, ne kaut kāda plastmasniece. visu to dienu vienkārši skraidīju apkārt un klaigāju "man ir BARBIJAAAAAAAAAAAAA!!!!!!" nu, šodien ir līdzīgi. "man būs CIEMIŅIIIIIIIIII!!!"

ārā aust saule un dzīīīīīīve ir skaistāāāāāāāāāā!!!
un four tet - my angel rocks back and forth
http://www.youtube.com/watch?v=B_POkOLy2rM

Jau otro dienu morālās paģiras.
Jāatturas laikam kādu brīdi..