čīkstuļa pieraksti

nu bāc, nevajadzēja sākt skatīties. tagad pielipusi pie ekrāna tupu, un visādi izpildos - saraujos, iesaucos, ievaidos, nopūšos.. kaut kad noteikti arī būs jākliedz. ehh. un nevienu sportu nevaru normāli paskatīties, tā ir kaut kāda sodība. ne biatlonu, ne volejbolu, ne basketbolu. noteikti ne hokeju. pārāk liels pārdzīvojums..

pagājšreiz, braucot no skolas uz glāzgovu, lai lidotu mājās, sajūsminājos par to, ka vilcienā ir štepseļi - nu tas tak kaut kas neredzēts! tagad sēžu national express vilcienā londona-edinburga un, izrādās, ka te ir ne tikai štepseļi, bet arī wireless par brīvu. nu skaisti tak. un vēl tik labā vietā sēžu.
viss vilciens pilns ar skolasbiedriem, dažus kursabiedrus pat satiku. bet pagaidām riebums pret angļu valodu (tāpat kā pagājšreiz), negribās runāt, jo mēle nedaudz mežģās, visas domas tikai latviski. bet nu gan jau drīz pāries.
vēl arī panika par eksāmeniem iestājusies.
un pa logu skaistie skati. universitātes pilsētiņā būšu pēc aptuveni pusotras stundas! nu ko, atkal 2 mēneši... skatīsimies.

esmu atvadījusies no visiem draugiem, jāpabeidz koferi tik kravāt.
neraudu, nekreņķējos, jo zinu, cik ātri paies laiks. bet iekšā tāds nelabums. pretīga garša mutē, slikta dūša. nevar saprast, vai tā skaitās priekšnojauta vai vienkārši "zīme", vai arī tik vien kā sajūtas? pēdējā laikā visu laiku domāju par miršanu, laikam būšu galīgi nojūgusies. es atkal negribu prom braukt. visi gaudo, cik šeit slikti, bet es NEGRIBU braukt prom, es gribu būt tepat. vēl joprojām. bet kur nu liksies. ceru, ka lidmašīna nenokritīs, ceru, ka divi mēneši + eksāmeni + rezultātu gaidīšana paies ātri un labi, ceru, ka, atbraucot, draugi vēl būs draugi..
nē, ziniet, tomēr laikam raudāšu gan. tik jāiztur, līdz pabeidzu kravāties un ieiešu vannā. negribas sakreņķēt visus. ehhhh. es tikai... ļoti gribu visus satikt vēlreiz. bet viskautkas taču var notikt 2 mēnešu laikā. ei tu nost. un atkal sākas. vai tiešām tā būs vienmēr?

man ir tā apnicis skatīties uz neticīgā izbrīnā sašķiebtajām grimasēm pēc tipiskas īsās sarunas, ko parasti nākas pārmīt ar uz ielas/teātrī/vienalga kur satiktiem paziņām:
-nu, kā tad tev tur anglijā? forši?
-jā, nav ne vainas. iet jautri!
-noteikti labāk nekā šeit, vai ne? paliksi tur?
-nav labāk kā šeit un diez vai palikšu tur, gribu dzīvot latvijā.
--- seko neticīgā izbrīna seja ---
-kāpēc?
-nu, te tak ir mājas!
-bet tur viss ir labāk!
-nav.
--- vēl viens neticīgais izbrīns --

nevaru saprast, vai tā ir vairumam latviešu piemītošā vaimonoloģija, vai arī lielākā daļa cilvēku tiešām domā, ka šeit, Latvijā, ir TIK slikti.
es vēl joprojām gribu dzīvot latvijā, es vēl joprojām gribu gribēt dzīvot šeit. man tikai briesmīgs kauns par to, kas te tagad darās. bet nu apkaunojošas lapaspuses laikam ir katras valsts vēsturē.

"life's too good to last, but i'm too young to care."
pēdējās dienas dzīvoju melanholiskās sajūtās, un jūtos ļoti ērti. vēl bišķiņ pasvērtos uz negatīvo pusi, būtu skumjas dienas, pašķiebtos uz pozitīvo, smaidītu un priecātos bez jēgas. jāmēģina balansēt un "izturēt" šo posmu. šodien jau svārstījos uz negatīvo, bet treniņā it kā izvilku sevi ārā. skatīsimies, kas notiks rīt.

man vienreiz likās, ka es lidoju. savā vārdadienā skrēju pa barona ielu uz kinoteātri, jo ļoti kavēju, aizsvinējusies citur. biju iedzērusi nedaudz šampanieša. skrēju cik vien ātri varēju, ārā bija silti, mētelis atpogāts un es desoju pa baronielu. likās, ka kājas nemaz neskar zemi. skaista sajūta.

man ir sajūta, ka es varētu tūdaļ nomirt, bet tā noteikti nenotiks. sajūta nav slikta, tā nav arī laba. man tikai gribētos visiem mīļiem izstāstīt, cik viņi ir īpaši un sasodīti svarīgi. nu kaut kā tā. bet es jau nemirstu, tāpēc man vēl ir laiks, izstāstīšu kaut kad. cerams.

biju baletā "anna kareņina". ļoti, ļoti skaisti. čaikovska mūzika jau vienmēr skaista, bet pats balets arī burvīgs.
un vispār man iet labi.
un pēc nedēļas atpakaļ uz angliju.

cik jocīgs vakars.
brālis gatavs kauties manis dēļ, brālis pasaka, ka ir iemīlējies, es par visu neizpratnē.
jocīgs vakars.