čīkstuļa pieraksti

"We are so convinced that humans are the only intelligent life on earth that we search for other intelligent beings in distant galaxies. We also never seem to run out of claims about what sets us apart, even though scientific progress forces us to adjust these claims every couple of years. That is why we do not hear any more that only humans make tools, imitate each other, have culture, think ahead, are self-aware, or adopt another's point of view. It is the rare claim of human uniqueness that holds up for more than a decade. If we look at our species without letting ourselves be blinded by the technological advances of the last few millennia, we see a creature of flesh and blood with a brain that, albeit three times larger than that of a chimpanzee, does not contain any new parts..." (Frans de Waal)

teikšu godīgi - šogad ir daudz, daudz vieglāk un foršāk. šķiet, ka beidzot šeit jūtos labi. protams, ilgas pēc tādām lietām kā tas neaprakstāmais māju siltums un mīļo cilvēku klātbūtnes, manuprāt, nekad īsti nepazudīs, bet es beidzot sāku ar to sadzīvot, un cenšos mīļus cilvēkus atrast arī šeit.
domāju, ka problēma pagājušā gadā bija tā spītīgā vēlme nepieaugt. gribējās palikt tajā pus-pusaudža, pus-jaunieša, pus-pieaugušā fāzē, kurā bija tik sasodīti ērti - ar tevi rēķinās, bet tomēr nekādu īstenu atbildību neviens vēl nesagaida. ja godīgi, tāda nopietna atbildība mani biedē vēl joprojām, kas tad tur ir tik patīkams? rēķini, veļas mazgāžana, ēst gatavošana un nepārtraukta plānošana. vidusskolā bija jautrāk - tik ej uz skolu un pelni atzīmes - viss tavs darbs. bet tagad.. tagad ir citādāk. lai gan tas nāk ar saviem plusiem, to nevar noliegt. jo var pirkt skaistas kurpes, un nekur nevienam nav jāatskaitās, un visiem viss vienalga.
bet jūtos kā iemesta kaut kādā filmā, kur vēl kāds piespiedis fast-forward pogu.
un vēl nesen lekcijās runājām par laika un small world fenomenu (six degrees of seperation).. tikai neviens nepamācija, kā to laiku palēnināt un kā izmukt no tās small-world. varbūt nemaz nevajag, jo, izrādās, ka man nevajag nekādus six degrees, man ir viens degree līdz Tonijam Blēram caur vienu no maniem mīļākajiem lektoriem. un ja jūs nesaprotiet, par ko es tagad runāju, tas nekas. :)
paklausieties Ryan Adams. es oh my sweet carolina klausos uz repeat.
nesaprotu, kāds šodien ir garastāvoklis. vai tas ir skumjš, vai melanholisks, vai piepildīts. reti tā sanāk, ka nevar saprast, bet šodien nezinu. gribās raudāt, dusmoties un samīļot visus vienlaicīgi. iešu sportot, varbūt dumjība kaut kur ar sviedriem aizplūdīs.
uzredzi.