čīkstuļa pieraksti

visās grāmatas, ko pēdējā laikā esmu izlasījusi, ir bijusi mīlestība. iepīts mīlasstāsts. visas filmas, ko pēdējā laikā esmu redzējusi, ir bijušas romantiskas. briesmīgi apriebies, šodien manas druženes man gandrīz sadeva par to, ka, ieraugot kārtējo asaraino sievieti vienā no romantiskajām filmām, es sāku smieties.
gribu stāstus par draudzību. tādu... smagu, spēcīgu draudzību. nu, tādu līdz kaulam. tik spēcīga draudzība liekas skaistāka par visu citu.

kamēr cīnos ar saviem neandertāliešiem, kas pagaidām sadarbojas ar mani tikai daļēji..
nevaru izlemt, kas skaistāks - rakstītais vārds vai mūzika?

man liekas, lielākā daļa cilvēku nenovērtē Alfonu Trīcvaidziņu. tie retie cilvēki, ko esmu satikusi, kas ir lasījuši viņa pārdzīvojumus, nekad neizsakās īpaši atzinīgi. eh. es savukārt neatceros ne reizi, kad būtu TĀ smējusies kā tad, kad lasīju par to, kā Alfonu nolaupīja spoki. vai par to, kā viņš vārīja makaronus pionieru nometnē. ja nu vienīgi vēl tad, kad lasīju par to, kā Sivēns ar Pūku ķēra Milzu lempi.