čīkstuļa pieraksti

ilgas pēc mājām ir tāda konstanta sajūta. nevis tāda, ka brīžiem gribas raudāt, kliegt un skriet uz tuvāko lidostu, lai iesēstos lidmašīnā un drīz jau būtu mājās. nē, tā ir tāda... smeldze. iedēstīta kādā mana ķermeņa kaktiņā, un ārā nenāk. un nepazūd. varbūt, protams, tā ir tikai manas personības iezīme, raksturīga īpašība - gribas mājās. jo ik reizi, kad te iet jautri (un tas notiek visai bieži), es iedomājos, ka mājās taču bija jautrāk. skatos uz bildēm uz sienas, tās visas pildītas ar smiekliem. šeit smejos retāk. bet es taču esmu tik smejošs cilvēks..