šeit esmu jau vairāk kā nedēļu. vakar bija pirmā lekcija.
nav tā, ka jāraud un jāraujas mājās, nav tā, ka liekas, ka neizturēšu šeit to mācību periodu (3 gadi, bet pēc 2 mēnešiem uz mēnesi braukšu mājās, un tā visu laiku - 2,5mēn mācības, 1 mēn brīvlaiks), nav tā, ka es esmu nelaimīga. bet nav arī tā, ka esmu laimīga, nav tā, ka jūtos šeit kā mājās, nav tā, ka JŪTU sevi šeit kā iedzīvotāju. jūtos kā ciemiņš, kurš šeit atbraucis kaut ko iegūt un kurš dosies mājās pēc iespējas ātrāk. protams, varbūt pēc mēneša es dziedāšu citu dziesmu, kas zin, varbūt pārangliskošos, bet es tik ļoti ceru, ka tā tas nebūs. jo šeit ir jauki, man patīk, daudz kas šeit pat ir labāk nekā mājās, cilvēki pat varbūt ir jaukāki un mierīgāki. bet mājās..
esmu sapratusi, ka mājas ir daudz kas vairāk kā tikai cilvēki. izrādās, ka cilvēki nav vienīgais, kā pietrūkst. pietrūkst elizabetes/tērbatas/barona ielas, pietrūkst miglas bastejkalnā, pietrūkst latviešu seju un valodas, pietrūkst visu pazīstamo vietu, pietrūkst vecrīgas tusiņu, kuri nenoliedzami ir labāki par šejienes tusiņiem (kaut vai tāpēc, ka viss beidzas 2.00 un visi tikai to vien zina, kā piedzerties un tad klumburēt mājās). protams, varbūt es vēl nevaru saskatīt to labo. protams, varbūt tas mainīsies. protams, varbūt es atradīšu sev šeit kādu, kā mana dzīvokļa biedrene saka, significant other, un varbūt es nemaz negribēšu braukt prom. bet lūdzu, lūdzu, es negribu tā. es gribu gribēt braukt mājās. es gribu būt latviete. un latvietim mājas ir svarīgas, lai vai kas notiktu pašu valstī. jo es neticu, ka tie, kas ir īrijā vai anglijā, vai vienalga kur, neilgojas pēc mājām.
..
bet klubos gan viņi labu mūziku laiž, rīgā tādu neesmu dzirdējusi. ļoti labi dīdžeji, un labi dzērieni. un garšīgi ēdieni, milzīga izvēle. bet mājās (nu, koledžas istabiņā) gribas klausīties tikai latviešu mūziku.
nav tā, ka jāraud un jāraujas mājās, nav tā, ka liekas, ka neizturēšu šeit to mācību periodu (3 gadi, bet pēc 2 mēnešiem uz mēnesi braukšu mājās, un tā visu laiku - 2,5mēn mācības, 1 mēn brīvlaiks), nav tā, ka es esmu nelaimīga. bet nav arī tā, ka esmu laimīga, nav tā, ka jūtos šeit kā mājās, nav tā, ka JŪTU sevi šeit kā iedzīvotāju. jūtos kā ciemiņš, kurš šeit atbraucis kaut ko iegūt un kurš dosies mājās pēc iespējas ātrāk. protams, varbūt pēc mēneša es dziedāšu citu dziesmu, kas zin, varbūt pārangliskošos, bet es tik ļoti ceru, ka tā tas nebūs. jo šeit ir jauki, man patīk, daudz kas šeit pat ir labāk nekā mājās, cilvēki pat varbūt ir jaukāki un mierīgāki. bet mājās..
esmu sapratusi, ka mājas ir daudz kas vairāk kā tikai cilvēki. izrādās, ka cilvēki nav vienīgais, kā pietrūkst. pietrūkst elizabetes/tērbatas/barona ielas, pietrūkst miglas bastejkalnā, pietrūkst latviešu seju un valodas, pietrūkst visu pazīstamo vietu, pietrūkst vecrīgas tusiņu, kuri nenoliedzami ir labāki par šejienes tusiņiem (kaut vai tāpēc, ka viss beidzas 2.00 un visi tikai to vien zina, kā piedzerties un tad klumburēt mājās). protams, varbūt es vēl nevaru saskatīt to labo. protams, varbūt tas mainīsies. protams, varbūt es atradīšu sev šeit kādu, kā mana dzīvokļa biedrene saka, significant other, un varbūt es nemaz negribēšu braukt prom. bet lūdzu, lūdzu, es negribu tā. es gribu gribēt braukt mājās. es gribu būt latviete. un latvietim mājas ir svarīgas, lai vai kas notiktu pašu valstī. jo es neticu, ka tie, kas ir īrijā vai anglijā, vai vienalga kur, neilgojas pēc mājām.
..
bet klubos gan viņi labu mūziku laiž, rīgā tādu neesmu dzirdējusi. ļoti labi dīdžeji, un labi dzērieni. un garšīgi ēdieni, milzīga izvēle. bet mājās (nu, koledžas istabiņā) gribas klausīties tikai latviešu mūziku.