Vakar vakarā Filharmonijas Orķestris spēlēja Bruckner 3, diriģēja Nelsons. Viņš, iespējams, ir kustīgākais diriģents, jeb kā kāds raksturoja - baletisks (balletic). Priekšnesums bija kaislīgs un izjusts. Šī man personīgi nav no tuvākajām Bruknera simfonijām, bet tā noteikti spilgti iezīmē visu, kas man patīk viņa vēlākajos darbos. Varbūt ar laiku spēšu šo darbu novērtēt vairāk, bet šobrīd izteiktie piano pianissimo un fortissimo pretnostatījumi, tas, kas vēlākajos darbos veido debišķīgu skanējumu, man liek šo simfoniju uztvert kā mazliet par daudz saraustītu. Ja es diriģētu (ah), tad censtos kāpināt kopējo kompozīcijas plūdumu. Tomēr, neskatoties uz manu rezervēto attieksmi, vakars bija ļoti izdevies un sniedza lielu muzikālo baudījumu.