Reflektējot par vakardienas cepni cibā, nonācu pie īsām pārdomām. Tas savā ziņā demonstrē problēmas ar runas brīvību. Runas brīvība ir cilvēktiesības. Tās ir tiesības paust personiskos uzskatus jebkādā formā un saturā, un nesaņemt par to sankcijas. Protams, pastāv tiesiski regulēti izņēmumi, bet tas šeit nav [tieši] relevanti. Pastāv arī pelēkā zona, kas ir cieši saistīta ar valsts ideoloģiju, reliģiskām institūcijām, dažādām sabiedrības grupām. Negatīvie piemēri šeit būtu, cenzūra laikrakstos, izslēgšana no grupas par noteiktu personisku uzskatu paušanu utt. Tāpat pelēko zonu ikdienā raksturo uzskats, ka tur, kur sākas vienas personas tiesības, otras personas tiesības beidzas. Skaidrs, ka šāds 'sociālā līguma' raksturojums ir ļoti plašs un ar svārstīgu normatīvo vērtību. Īsāk sakot, atvērts interpretācijai bez ierobežojuma.
Ko var izsecināt no vakardienas cibas sarunām? Vispirms, varam visnotaļ droši pieņemt, ka jebkuram no iesaistītajiem ir vēlme paust savu viedokli neierobežoti un sev vēlamā formā. Tas ietver arī reaģēšanu uz to, ko pauž citi, t.i. viedokļu apmaiņu. Sekojot līdzi, var novērot, ka saruna lielā mērā ietver pārspriedumus par morāli un kā to saistīt ar personu pārliecību, kas noved pie spriedumiem par personu rīcības brīvību attiecībā pret citiem. Un šeit arī parādās problēma, vismaz daļa no tās. Praktizēta runas brīvība ir rīcība. Rīcībai ir motīvi. Un zināmā brīdī izveidojas pradoksāla situācija, ka izmantojot runas brīvību, kas konkrētajā gadījumā ir provokatīvs ieraksts par noteiktām sabiedrības grupām, lai sasniegtu kādu noteiktu mērķi, pati runas brīvība tiek korumpēta. Atslēgas vārds šeit ir motīvs. Ja runas brīvība tiek izmantota, lai provocētu, izaicinātu, kritizētu, pretstatā pragmatiskam aicinājumam uz diskusiju un konstruktīvai kritikai, tas, šķiet, neizbēgami noved pie šādas brīvības lietderības apšaubīšanas [no iesaistīto puses, komunikācijas ietvaros].
Kāds ir sausais atlikums? Skaidrs, ka runas brīvība nav absolūta. To ierobežo daudzi sociālo līmeņu aspekti. Lai spētu uzturēt runas brīvību kā ikvienam garantētas tiesības un ar pēc iespējas plašāku spektru, šo tiesību subjektiem būtu jāvērš uzmanība uz jebkuras situācijas kontekstu pēc labākās 'sirdsapziņas'. Tas, protams, ir izteikti subjektīvs atskaites punkts, bet nav tas pats, kas sociāli izolēts.