juceklīgs komentārs
Kāpēc mēs izjūtam žēlumu gadījumos, kad mirst kāda nekad nesatikta persona, kuru pazīstam (vai zinam?) caur tās radītajiem darbiem, kas mums, protams, patīk? Domāju, ka tas ir saistīts ar zaudējuma sajūtu, kas pats par sevi nav nekas neparasts. Bet, kas tieši ir zaudēts?
Es piekrītu uzskatam, ka mākslas darbu, vai jebkādu citu radošas darbības rezultātu var uzskatīt par tā radītāja paplašinājumu, kā ārpus ķermeniskā pastāvošu daļu, kas vienmēr paliks saistīta ar autoru un saglabās tā būtības sporas. Taču dziesma, vai glezna, vai rakstu darbs, kas mūs priecē, zināmā un specifiskā veidā arī pieder mums, neatkarīgi no tā, vai gleznas oriģināls ir muzejā, vai privātkolekcijā, vai dziesma ir nopirkta, vai nokopēta. Varbūt, šāda darbu piederība rodas saiknē, kas veidojas ap tajos esošo autora klātesamību un to uztverošo un seņemošo publiku. Ja mirusi persona, kuras darbi mums kaut ko nozīmē, mēs uztveram to kā zaudējumu no tā, kas daļēji pieder mums. Tā saka, ka pēc autora nāves darbi dzīvo savu dzīvi, bet arī pats autors tajos turpina dzīvot.
Daļēji šis dubultais statuss, kādā atrodas autordarbi, ir viena no pamatproblēmām, kāpēc t.s. intelektuālais īpašums (think ACTA) ir tik slidens ceļš. Ir grūti, es pat teiktu neiespējami novilkt striktu robežlīniju, kas atdalītu, kur beidzas viena autora ideja un sākās cita. Bez šaubām ir klaji plaģiātismi, bet arī gadījumos, kad 'viss' ir it kā skaidrs ideju līmenī, bieži vien praksē lietas izrādās komplicētas. Tāpēc arī žēlums par kādu mirušu, bet personīgi nepazīstamu autoru - personu, ir ne tikai emocionāla reakcija uz skumju, bet attālu notikumu, bet arī apliecinājums tam, ka pastāv ideju līmenis, kādā šī autora darbi ir uztverti kā kolektīvs īpašums (līdz ar to pietuvinot attālo).