interesants juceklīgs pāŗspriedums :) es gan "kā zaudējumu no tā, kas daļēji pieder mums" vietā liktu "kā zaudējumu no tā, kas ir mūsu pieredze un līdz ar to ir daļēji mēs". Bet tas tā dziļi subjektīvi - kad pašam pietrūkst dzīves spara, jēgas vai tml., tad vienmēr var remdēteis apkārtējos, viņu darbos, radītajos notikumos u.tml., tie kļūst daļa par manu kustību uz priekšu (dzīvi/dzīvību apliecinošu), kad nomirst autors, beidzas šī iespējamība, pieredze paliek pagātne, apzinies savu galīgumu.