Šorīt pa ļoti ilgiem laikiem skrēju krosu. Biju iedomājies, ka varēšu pievarēt garāku distanci.

Rītdien uz socializējošu pasākumu, kas solās būt gana interesants "The New Social-ism".

Vakar noskatījos Žižeka ideoloģijas gidu. Tā īsti nekādas svaigas idejas nesaskatīju, bet pārdomas ierosinoši un izklaidējoši bija gan. Viņš, kā visi 'lielie vārdi', labi sintezē to, ko citi jau ir iepriekš formulējuši. Un kas var būt ideālāks, kā atsvaidzināt atmiņu, padomāt un izklaidēties vienā rāvienā?!

Sapņoju, ka eju pie skrodera pasūtīt uzvalku, tādu klasisku tvīda. Pēc tam to uzvalku vilku mugurā un domāju, vai nav par spilgtu un fasons arī neierasts, bet 'uz augumu' bija ērti.

Šodien autobusā mani uzrunāja meitene, kurai piesēdos blakus. Vai es esmu bijis Ņujorkā, viņa prasīja. Pirms kāda laiciņa, atbildēju. Man mugurā bija krekliņš ar pilsētas simboliku. Viņai bija amerikāņu akcents. Es pajautāju, vai viņa ir no Ņujorkas, nē, no Arizonas, bet vienu reizi tur ir bijusi. Tā ir tik milzīga un pilna ar cilvēkiem. Londona arī ir liela, teicu, bet Ņujorku milzīgu padara debesskrāpji. Viņa atbildēja, ka tagad cenšas aprast ar dzīvi Londonā un nākamajā pieturā kāpa ārā.

Pārvākšanās beidzot, varētu teikt, ka ir beigusies. Tas ir tad, kad, atrodoties virtuvē, vairs nav apzināti jāpievērš uzmanība tam, lai paķertu karoti, krūzi, vai nazi. Jaunais rajons ir multikulturāls no sākta gala. Šeit ir tik daudz dažādu etnosu iestādījumi - ķīniešu, indiešu, taizemiešu, irāņu, azerbaidžāņu, poļu, turku, jamaikiešu, itāļu un vēl, ko būšu piemirsis pieminēt. Plašs spektrs arī metropolei. Tepat aiz stūra ir vieta, kur var dabūt lielisku kapučino, 71% lieliskuma slēpjas putās. Atradu arī Rīgas šprotes, kaut kā atpeldējušas. Bet priecē arī tādi sīkumi, kā, piemēram, pieejamas īstas dilles, kas smaržo un garšo pēc dillēm. Ticiet, vai nē, bet tādas šajā pilsētā atrast nav viegli. Man arī liekas, ka divas mājas tālāk pa kreisi džeki tirgo dabas veltes, nu lai jau. Bet dažas dienas pēc ievākšanās kaimiņš no blakus mājas pa labi piezvanīja pie durvīm un uztaujāja, vai esmu spēcīgs. Es sekundi padomāju un teicu, ka varbūt, ka esmu. Uz to es saņēmu uzaicinājumu palīdzēt ar trīsdaļīgas akmens strūklakas pārvietošanu no viņa mašīnas dārzā. Tur es iepazinos arī ar nākamās mājas kaimiņu, jo tā strūklaka bija sasodīti smaga.

Vakar, skatoties filmu, pieķēru sevi pie domas, kā zināmā mērā traucē kritiskā vērstība pret filmu, tās saturu, aizkadra kontekstiem un kopumā visu, kas ar to saistīts. Citiem vārdiem sakot, reģistrēju nespēju noticēt filmas stāstam un vizuālajai valodai kā pašiem par sevi, kā, varbūt, ne-reprezentējošiem. Tā bija zinātniskās fantastikas filma Oblivion. Vizuāli baudāms darbs, negarlaikojošs scenārijs, labs skaņu celiņš. Bet runa ir par to, ko mēs tur saredzam un, kas, protams, ir filmas veidotāju un mūsu kā skatītāju kopdarbs. Kā nākotnes attēlojums filma ir tipiska, tur ir plašs distopisko elementu klāsts - antagonisks superkompjūters ar mākslīgo intelektu, konspirācija, klonēšanas un atmiņu tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana, sabiedrības - vides kontrole, ekoloģiska katastrofa; un tipisks humānisma ideālu attēlojums - cerība, civilizācijas noturība, ticības intersubjektivitāte, varonība, mīlestība, racionalitāte. Filmas metaforas norāda uz būtiskiem tagad un paredzamā nākotnē ētiskiem un pielietojuma jautājumiem saistībā ar biotehnoloģijām, datorzinātni, militāro zinātni - kopumā tehnozinātniskā laikmeta redzamākajām sfērām. Un, lai cik aizraujoši nebūtu to visu domāt, filmas 'mitoloģija', kas sevī ietver metaforas, kam arī būtu jāiedrošina stāsta subjektīvs pārdzīvojums, darbojas tikai kā viens elements analītiskā tīklojumā, starp tādiem mainīgajiem kā kases ienākumi un mārketings, scenārijs, aktieru ansamblis un radošā komanda, telpa (US & ...) un laicīgums (2013), finansējums u.c. Visi šie elementi ir saistoši filmas metaforu interpretācijai, bet tieši šo elementu acīmredzamība liedz filmai ierosināt savu realitāti, kas kā kvazineatkarīgs stāsts liktu skatītājam noticēt. Kā skatīties kino?

Pēc 15.00 sāk šķist, ka diena beigusies, jo ir tāds nogurums, ka acis krīt ciet un burti lēkā, bet spēka snaudiens tikai pievieno laiskumu, ar ko nereti jau esmu izcīnījies dienas sākumā.

Kad Rolling Stones šomēnes sniedza koncertu Haidparkā, man sanāca iet garām. Bija karstas vasaras dienas vakars, lielisks laiks pastaigai. Ap pasākuma vietu pulcejās cilvēki, tur bija visi tie tehniskie autobusi un elektrības ģeneratori, apsardze, kārtībnieki, tirgotāji utt., mūzikas skaņas plūda no skatuves tālumā un atbalsojās starp kokiem un māju sienām. Bet, lai kā gribēdams, es nevarēju neievērot milzu sienu, kas iegrožoja pasākuma vietu. Tā bija pietiekami augsta, lai arī pičupaunā nevarētu redzēt pāri. Daudzi cilvēki bija izklājuši piknika segas, vai sasēdušies tāpat zālājā sienas šajā, tas ir, āra pusē. Es tai sienai, varbūt, nepievērstu tādu uzmanību, ja tā Rolling Stones Haidparka koncerta gadījumā nebūtu jauninājums. 1969. gadā, kad grupa jau bija slavas zenītā, viņi sniedza koncertu Haidparkā bez maksas un to apmeklēja ap 250 000 cienītāju. 44 gadus vēlāk, Rolling Stones veic "vēsturisku"  un "sensacionālu" atgriešanos uz skatuves Haidparkā un koncertu apmeklēja 65 000 skatītāji. Daudz kas ir mainījies, protams, kopš 69' gada, vieta, vide, fani, arī paši Stouni. Tāpēc tā siena, kas saskaņā ar notikuma vietu bija nokrāsota sūnu zaļa, atdalīja ne tikai samaksāt nespējīgos no spējīgajiem, bet arī vecos rokerus uz skatuves no reiz jaunajiem.

Mani tracina TED un tie atvasinājumi. 10 minūtes garš video ar 'How to Know Your Life Purpose in 5 Minutes..'?! Fcuk your knowing.

Man var būt viedoklis, var arī nebūt viedoklis. Dažreiz mēdz būt strikts un arī tendenciozs viedoklis. Bet, man šķiet, ka man nav pārliecības. Nakādas īsti. Ar pārliecību es šeit domāju kaut ko tādu kā Greenpeace aktīvistu pārliecība, veģetāriešu, vai transhumānistu, dažādu nomināciju teistu, komunistu un koku mīļotāju pārliecība, utt. Tā ir tāda pārliecība, kas mudina rīkoties, aizstāvēt to pie katras nepieciešamības un, vēl vairāk, izdevības. Neesmu gan pārliecināts, cik pareiza ir šāda kauzalitāte, bet viedokļi parasti ir balstīti šāda pārliecībā. Jeb, aplūkojot viedokļus, var nonākt pie zināmiem secinējumiem par pārliecību. Tā balsta un ir balstīta noteiktā vērtīborientācijā, morālā sistēmā un jēgas struktūrās, kas caurvijas ar afektīvu dispozīciju. Tāda pārliecība ietver nojēgumu par patiesību un nepieciešamību attiecīgi rīkoties saskaņā ar šo patiesību.
Un man šķiet, ka man tādas pārliecības nav. Jo vairāk par kaut ko domāju, jo nepārliecinātāks es kļūstu.

Zobu sāpes. Šī ilgstošā eksistenciālā apjausma par ķermeņa robežām un teritoriju. Par laimi tikai reto reizi, kad esmu nonācis šādā stāvoklī, viss pārējais, ikdienišķais un ne tik ļoti, padevīgi sastājas otrajā plānā, kur to bez kompromisiem nostādījušas zobu sāpes. Svarīgie ikdienas darbi, ieplānotais operas apmeklējums, gardā rīta kafija, arvien tuvāk esošā darba deadline, to visu negribīgi nākas pakārtot zem žokļa.
Un tad vēl birokrātiskā jezga. Medicīniskās palīdzības "karstā telefonlīnija", pāradresēšana pie zobārstniecības māsas vakarā, rītā, savas personas apstiprināšana katru reizi no jauna, simptomu uzskaitīšana, etioloģija un skaidrojuma modeļi, un tā tālāk, līdz beidzot sarunātā vizīte noliek punktu uz sasodītās pulsējošās līnijas.
Kangilemam (Canguilhem) bijusi pilnīga taisnība, sakot "health is not only life lived in the silence of the organs — it is also life in
the discretion of social relations."

Pa vidu sestdienas pūļiem un praidam, vakar Londonas Kolizejā notika 'Dr Dee' pēdējā izrāde, uz ko mani uzaicināja un es, mazliet painteresējies, kas tas Dee par personāžu, labprāt piekritu. John Dee, Renesanses skolārs, ir centrālais tēls stāstā par laikmetu un viena cilvēka kaislību un traģēdiju lielu pārmaiņu laikā. Skaisti un baudāmi izstāstīts gan muzikāli, gan vizuāli un visādi citādi-āli. Vienīgi vokālisti varēja būt labāk apskaņoti, jo dziedātos tekstus bija grūti uztvert arī dzimušiem britiem. Neparasts trubadūra un klasiskās operas sajaukums. Ar dzīviem kraukļiem uz skatuves. 

Viņos ir kaut kāds neparasts dzīvīgums (ne - 'dzīvelīgums'), no kā es smeļos katru reizi, kad satiekamies. Bija jāpaiet kādam laikam, lai es to aptvertu, līdz nu jau aizgūtnēm ķeru laiku. Tuvumā lietas ir pavisam savādākas, kā no attāluma var likties. Tā varbūt arī ir klišeja, bet, saprotot to caur pieredzi, mēs tikai vairojam novērojuma (un klišejas) precizitāti. Tā nav kaut kāda kultūru tulkošana, interpretācija, vai mediācija. Tas ir augošs zināšanu kopums, līdz ar ko veidojas jauns komunikācijas potenciāls.

Mēs iegājām restorānā, kur pirmajā telpā pie galdiem sēdēja vīrieši, skaļi sarunājās un smējās, ēdot pasūtītos ēdienus ar pirkstiem. Garām letei un kases aparātam nonācām restorāna dziļākajā telpā. Sienas izskatījās kā nesen svaigi nokrāsotas tumši sarkanas, dažas gleznas ar dabas skatiem un klona grīda. Bet pie galējās sienas, aiz sakrāmētiem rezerves galdiem un krēsliem, milzu fototapete ar tirkīzzilu jūru, baltu, smilšainu pludmali un palmām. Pie blakus galdiņa pa labi sēdēja divas jaunas sievietes, viņas pasūtīja ēdienu un kā pirmo ēda banānus un uzdzēra apelsīnu limonādi.
Es vaļsirdīgi pajautāju savam biedram, kā gan es varētu labāk saprast dzīvi, kāda tā ir. Un viņš atbildēja, ka par to varētu daudz runāt, bet vienīgais veids ir būt klāt un runāties, baudīt ēdienu un dzirdēt mūziku. Pēc neilga laika viņš pasūtīja shuuro. Man vienu, sev un draugam otru, kuru viņi apēda kopīgi. Kad es piedāvāju dalīties ar savu porciju, mans biedrs paskaidroja, ka šoreiz ta ir tikai man, ka viņi dažreiz dalās savā starpā. "Tā mēs esam pārdzīvojuši sliktus laikus un īpaši daudzi, kurus dzīve nabadzībā nav lutinājusi, tā izdzīvo visur, arī šeit", viņš noteica. Pie blakus galdiņa pa kreisi sēdēja vīrietis, kurš naski notiesājis pasūtīto, cēlās, lai dotos prom. Izdzirdējis mūsu sarunu viņš piebilda, "Nav tā, ka nabadzīgie šeit dalās, tā gluži nav, ar ēdienu dalās visi. Atšķirībā no tiem, kas kļūst bagāti un mantkārīgi, un patur visu tikai sev". To pateicis, viņš pasmaidīja, piegāja pie izlietnes, nomazgāja rokas un devās prom. Man garšoja shuuro.

Man ir jāmeklē jauna valoda, lai aprakstītu to citādo pasauli tādu, kāda tā parādās manā priekšā. Tās sarežģītība, bagātātība un pretrunība stāstīšanai nepadodas viegli. Stāsts it kā tiecas izlīdzināt to, kas ir ķermenisks. Bet tas ir tikai viens aspekts un jautājums par metodi. Plašāk un personīgi mani interesē tas dzīvīgums, kā paralēla iespēja liminālam stāvoklim starp "ne vairs un vēl ne".

"Anyone who is really homeless regards the habit of seeing estrangement in everything modern as an affectation, a display of modish attitudes."
- Edward Said, Reflections on exile

Lasu te kāda biedra cibiņa pārdomas ar atskatu un secinājumus par cibas laiku un turpmāko perspektīvu un domāju par sevi šajā (cibas) sakarā. Man arī kaut kā pēdējā laikā ne visai daudz ir, ko šeit rakstīt. Vai, drīzāk, tā ir vēlme, vai kāds mudinājums rakstīt. Tam, protams, ir dažādi iemesli. Kā vienu varu minēt to, ka manai cibas aktivitātei ir negatīva korelācija ar darāmo "tur ārā". Draugu listi palasu un šo to iekomentēju, bet, lai veiktu ierakstu, kaut kam ir jāuzšķiļ kaut maza, bet dzirkstele attieksmes pakulās. Tas norāda uz vēl kādu iemeslu. Iespējams, neesmu īpaši rakstījis cibu kā ikdienas dienasgrāmatu, aprakstot savas ikdienas gaitas. Pārsvarā paužu pārdomas īsā formā par kaut ko, kas aizķēris, vai padalos ar pieredzi un iespaidiem, vai arī cenšos pievērst sev uzmanību pēc otrās vientuļās vīna pudeles. Esmu domājis par dzēšanos, bet tas tomēr šķiet nevajadzīgi un kaut kā galēji. Man patīk mana draugu liste, tas ir, patīk personības tajā, un patīk arī pakomentēt, kas arī ir pietiekoši, līdz atkal parādās kaut kas, par ko iepukstēt.

Pavasaris, vismaz mūsu platuma grādos, tomēr ir kontrastu laiks. Un kurš gan cits, ja ne cilvēks pats* tos kontrastus rada un skata. Pavasaris - daba mostas, briest pumpuri, uzzied pirmās puķītes, atgriezušies gājputni čivina un vij ligzdas, dullas mušas nevairās un skrien taisni virsū, brieži badās. Šķiet, pati dzīvība līst no saules gaismas tieši virsū. Ir silts un gaiss smaržo pēc... mēsliem, jo cilvēks šajā laikā mēslo lauku. Cilvēks kultivē (no latīņu val. cultus - apstrādāts, aizsargāts).

* pac, pac

Teātri nebiju apmeklējis daudzus gadus. Godīgi sakot, vairs neatceros, kas bija pēdējais, ko redzēju. Tāpēc gandrīz nejaušs Milton Keynes teātra apmeklējums atgādināja, cik tas ir forši.
Lai kaut kā izklaidētu sevi vēl, bez nesteidzīgām pastaigām, esot ārpus metropoles, kad tuvējais kino rāda tikai pavadījumu popkornam, atklājām, ka tieši tajā nedēļas nogalē netālu esošajā pilsētā notiek ceļojošā izrāde. Un, kas vēl labāk, lieliska izrāde. Jūdžina O'Nīla "Long Day's Jorney into Night". Jāatdzīstas, ka neesmu liels dramaturģijas pārzinātājs. Kad senās dienās stājos LKA dramaturgos,viss melnā un civilizācijas nomākts, ar radošuma dzirksti krūtīs, mani tomēr neuzņēma. Varbūt tāpēc, ka nebiju lasījis Čehovu.
Tātad, Milton Keynes pilsētas centrs jau ir ko vērts, kā liela permanenta arhitektūras izstāde ar to post-moderno kontekstuāl-minimālismu spēcīgā Ludwig Mies van der Rohe iespaidā. Šo visu es, protams, uzzināju pēc tam, citādi būtu paņēmis kameru līdzi, pabildēt formas. Uzzināju vēl arī to, ka paši briti mēdzot jokot, ka 'kurš gan negribētu dzīvot mājīgajā MK?!'
Bet uzvedums bija lielisks. Stāsts ir nedaudz klaustrofobiska, traģikomiska, psiholoģiska drāma. Attiecību samezglojums, kas izrādes laikā savelkas arvien ciešāk, lai pašā izskaņā tos dažus epizodiskos auditorijas smieklus aiz kājām parautu līdzi no kraujas.

+ Blood, sweat and tears

Kāpēc mēs izjūtam žēlumu gadījumos, kad mirst kāda nekad nesatikta persona, kuru pazīstam (vai zinam?) caur tās radītajiem darbiem, kas mums, protams, patīk? Domāju, ka tas ir saistīts ar zaudējuma sajūtu, kas pats par sevi nav nekas neparasts. Bet, kas tieši ir zaudēts?
Es piekrītu uzskatam, ka mākslas darbu, vai jebkādu citu radošas darbības rezultātu var uzskatīt par tā radītāja paplašinājumu, kā ārpus ķermeniskā pastāvošu daļu, kas vienmēr paliks saistīta ar autoru un saglabās tā būtības sporas. Taču dziesma, vai glezna, vai rakstu darbs, kas mūs priecē, zināmā un specifiskā veidā arī pieder mums, neatkarīgi no tā, vai gleznas oriģināls ir muzejā, vai privātkolekcijā, vai dziesma ir nopirkta, vai nokopēta. Varbūt, šāda darbu piederība rodas saiknē, kas veidojas ap tajos esošo autora klātesamību un to uztverošo un seņemošo publiku. Ja mirusi persona, kuras darbi mums kaut ko nozīmē, mēs uztveram to kā zaudējumu no tā, kas daļēji pieder mums. Tā saka, ka pēc autora nāves darbi dzīvo savu dzīvi, bet arī pats autors tajos turpina dzīvot.
Daļēji šis dubultais statuss, kādā atrodas autordarbi, ir viena no pamatproblēmām, kāpēc t.s. intelektuālais īpašums (think ACTA) ir tik slidens ceļš. Ir grūti, es pat teiktu neiespējami novilkt striktu robežlīniju, kas atdalītu, kur beidzas viena autora ideja un sākās cita. Bez šaubām ir klaji plaģiātismi, bet arī gadījumos, kad 'viss' ir it kā skaidrs ideju līmenī, bieži vien praksē lietas izrādās komplicētas. Tāpēc arī žēlums par kādu mirušu, bet personīgi nepazīstamu autoru - personu, ir ne tikai emocionāla reakcija uz skumju, bet attālu notikumu, bet arī apliecinājums tam, ka pastāv ideju līmenis, kādā šī autora darbi ir uztverti kā kolektīvs īpašums (līdz ar to pietuvinot attālo).

es varētu rakstīt dzeju
ar savu seju
man piesēžas pasaule,
ko es tai par pareizu
eju varu teikt
man nav atlaižu
es te tikai