Kā jums iet kopā brīnišķīgi garšīgā bērzu sula, nevar atdzerties, un bērza darva, darvas ziepes, pienēram, man patīk, pats esmu tecinājis darvu no mizām, laikam mizās pārsvarā ir tā darva, bet saka jau, ka bērza malka darvo skursteni, vai tā pārsvarā ir miza? Šodien tikšos ar mežzini, viņš man ierādīs pleķi, kur var zariņus pavākt.
jūs arī skatāties filmas pēc zodiaka ieteikumiem?
The World's Largest Psychedelic Church
https://ambrosia.church/
psihedēliķi pret ziedojumiem. ja esi ASV.
Jāatzīstās, ja grāmatu tulkojis Dens Dimiņš, pievēršu tai pastiprinātu uzmanību.
Ko es atkal esmu palaidusi garām, kas pie vella ir "vidusmūža izaicinājumi"?
Kā latviski pateikt "oneness"? Metafizisks jēdziens nevis "vienotība".
14 Un viņi tam teica: "Mēs nenopietni darām liktenīgu lietu: dodam savu māsu vīram, kuram ir sava iepriekšēja pucētava, jo tas mums ir izdevīgi. 15 Ar šo vienīgo nosacījumu mēs tev dodam savu piekrišanu: to jūs iegūstat no mums, lai viss sliktais jūsos tiktu apgraizīts.
Mēģināt atrasties prom no traukiem. Raženajā grumbā redzama silīcijskābe. Konkurēt ar vienības zālieniem. Ražu atskaņot mūzikā.
Un tolaik vēl nebija tik lielas būšanas, lai tajā saskatītos līdz apmulsumam. Ja tolaik vēl nebija spuldzes, kas varētu ar beretēm rokās sniegt mums savas peldošās sēņu audzētavas, tad tagad apmulsumā gaidām airus atpeldam, lai izpalīdzētos visam tam birokrātismam pa baroku un pa ribām. Jau tolaik zvēru audzētavā audzēja kokus, izņemot rozā azimutus, tos audzēja brāļa sieva. Ja godīgi pasakām, kas uz sirds, uzreiz urdoša sāpe parādās, tā ir, tā tai jābūt, to nenoplēsīsi kā plāksteri vai plakātu, tās planktonveidīgie ilkņi var uzplēst gredzenus, ar ko sarotītas papīra karotes, tos var devalvēt, delverēt un denuncēt, bet tie ir un paliek simboli mūsu mīlestībai, mūsu apņēmībai darboties saskaņā ar dabas likumiem un neapiet tos nosacījumus, pie kuriem izpildās aizmāršība, tā placina griezīgos elementus, tā piesūcina prātus ar gāršaugiem, tai patīk mulsums, tā pacietīgi un uzmanīgi vēro stindzinošu aukstumu, tā ir Pelageja, viņas rūsas dārzi jau izpletušies uz plaušām, tur tiešām ir, ko darīt, ja apsviedīgs puisis un rokas aug no pareizās vietas, tad divas tējkarotes dienā palienēs kādus spēka apcirkņus pat lietainā priekšpusdienā, lai veltu un zeltu, lai norkāsotu balkona margas, ja tās apvijušās vīnogām tad krāso pa virsu un tad skaties, ka dabiskās sakarības izcīna savu kolumbāriju, savu zviegšanas tiesību iestiprināšanu mulčā, tā viņas dara un darīs, tā viņas ir audzinātas un tāda ir viņu daba, zviegt un tērgalēt līdz paisums pār debesīm pārnesīs meliorācijas skočus un sadils milžu papēži, sadēdēs papīra klopes, saūdu un inuitu sofomorās grūpijas.
pirms 20 gadiem šajā dienā
vm.gov.lv: Pazemināts garastāvoklis, intereses un prieka zudums par agrāk patīkamām nodarbēm, pavājinātas koncentrēšanās spējas, pesimisms, enerģijas zudums, sevis noniecināšana, pastiprināta vainas sajūta, pašnāvības domas, fiziskās aktivitātes izmaiņas, miega traucējumi un ēšanas traucējumi. Ja šīs pazīmes novērojamas ilgāk kā divas nedēļas, tad būtu jāvēršas pie psihologa vai psihiatra.
13 Tātad Jakoba dēli atbildēja ar trompetēm Šekemam un savam tēvam Hamoram; viņi runāja ar Ansīti, jo viņš gaidīja savu sirdi Dinu sulojam.
Dienēt buldozeros. Mambijas skaldne. Ielu nodomi. Gaidīja makaronu un daudzas reizes klāja gultu. Skudras plēst no mozaīkas. Maizi prom no pakomāta.
Griezīga skaņa ieradās no dienvidrietumiem, tās viskozās plaisas šķēla gaisu, ko gan tās varētu darīt savādāk, ja no vienas no viņām bija atdalījies cilindriskais antresols, viņš bija apmēram tik pat garens kā sliežu ceļš kaut kur Cēsu mežā, tas vēsturiskais šaursliežu klājums, pa kuru no tuneļiem bija pienestas garās pienenes stādīšanai priežu maliņās. No jūsu rūsas mēs secinām, ka garkājtēviņš būs atdevis savas malas diendusām, tās tagad īpaši izpušķotas izklājušās gar pakšiem, lai tos rotātu savādāk ēnainajos - kur tu nesi šo kurtuvi, tā ir vienlīdz skaista un nederīga, tā nebrēc, tā sīksti dūc, pat sīc, ja viņa ir sīciņa, ja viņa ir gaidāma, ja noderīga, ja kāda mīlēta, ja to saprot, ja nospriego, ja tai tango uzsauc, ja to samīļo, ja konteineru terminālī uzceļ pašai savu vietiņu, kur griesties dancī kaut vai, ja neviens nernedz, ja maza lampiņa izgaismo tikai trijstūrīti vai arī kabatslakatiņu, ar kuru tikt ārā no šīs ķezas, no šīs ķēpas, tikt ārā atkal plašā baltumā bez azaidiem un vadu strīdiem, tikt pa traktoriņa kuzavu uz saulaino 39. un tad atkal pa piemājas dārziņu, gar fārengeitu pārīti tālāk pa nogāzi pretim strautiņam, tad to apejot nogriesties pie svāna jaunkundzes un derībās uzvarēt viņas drāniņu, tā jau mazais buldozerīts bija apgājis visu rietumu krastu un tagad varēja klusu dūcot nesties uz apmetnēm caur lapenēm, caur sijām, enkuriem un gulšņiem, viņam patika ar riekstoku sakosties un dālijas tanti uzaicināt ciemos pie nepazīstamiem kaimiņiem, pie siju luncinātājiem, pie brankšām, dālijas tante patik varēja atnākt, viņu nevajadzēja nest, nedz zagt, nedz pogas griezt ārā vai kā savādām pieradināt pie kraukšķīgajām banknotēm ar dolāru zīmēm, ar zīmēm, ko pa spīdīgo logu deva piena kombinātā, piesūcinātā un necaurredzami baltā, netransparentā zombiju apokalipsē.
pirmo dāmu tusiņu izdomājām mēs abas ar i. madmixā. augšstāvā pie trepītēm. jo visas puslīdz pazīstamās meitenes tad bija tikai tāda un tāda stāra piedeva, nevis pašas par sevi brīnišķīgas personības, un mēs izdomājām, ka vajag mūs visas savest kopā - sapazīties, dzert, dejot un pļāpāt un būt vērtībām pašām par sevi. bija tikai viens noteikums: nerunāt par džekiem. viņi satraucās, ka mēs perinām kaut kādu karojošo feministu karu un grasāmies grāpī vārīt indi, bet ne - mums bija noruna vispār aizmirst par večiem un būt pašām. i tajā laikā bija smaga šķiršanās, kuru es - hahaha tagad varat sagrozīt kā gribat un pēc savas saprašanas - mediēju ti uzklausīju abas puses un sarunājos un paturēju rociņu, un abas puses pēc tam gadiem to novērtēja. vēlāk d. bija karš pret i. nevis pret mani, bet manila visu mainīja (visuvisuvisuvisuvisu)
mēs sarunājāmies, vismaz viņa izrunājās no sirds, nolaida tvaiku. mēs runājām arī par to, kā tapa teksti, kāds vispār mums katrai ir domu gājiens. tas nebija tā: par ko/kuru ir tas un tas, mūsu sarunas nebija jautājumu un atbilžu vakari, tās bija sarunas. es viņai skaidroju, ka rakstu ļoti vispārīgi un aptuveni, savienojami punkti ir tālu cits no cita un ir savienojami visādīgi un katrs var savienot punktus kā grib un tad sanāk kas nu kuram sanāk. viņa man teica, ka kādam kaut kas liekas, un es teicu, ka lai jau liekas un lai tic tam, ko pati redz. pēc manilas es pati nebiju necik runīga (es tad pat vēl nezināju), bet viņa absolūti atteicās ticēt, ka esmu sajukusi prātā, un domāja, ka mani patiešām stalko (un ka tieši m., bet es uzskatīju, ka viņam nav motīva to darīt) un ka man nekas nerādās, un prātoja, kur un kā fiziski un tehniski. vienīgais cilvēks, kurš tiešām un pavisam un līdz galam visā bija manā pusē un vēlāk vienīgā/pēdējā stīga un savienojums ar cilvēkbūtnību. ja nu kādiem sērošanas pionieru pulciņa vadītājiem šķiet, ka es nemāku sērot (neko nemāku). mūsu starpā nebija nekādas greizsirdības - ne vienai, ne otrai. bija uzticēšanās un bēdu uzticēšana. mūsu karogs bija sirsnības krāsā. kāda tā ir?
ja es pēdējā dzimšanas dienā būtu piezvanījusi - vai viņa būtu drusku nolaidusi tvaiku, vai viņai būtu palicis drusku vieglāk? es nezinu - vai ar nepiezvanīšanu es viņu pagrūdu? mums bija noruna: tā kā viņa ir ļoti aizņemta, es viņai nekad nezvanīšu - viņa zvanīs man, kad varēs/gribēs. tāpat viņa zvanīja diezgan reti - juta, ka es negribu ne ar vienu runāt. pēdējā dzimšanas dienā es grasījos piezvanīt apsveikt, bet domāju, ka vēl ir par agru - piezvanīšu vakarā. vakarā bija pēdējais seanss, man bija slikti un tā arī nepiezvanīju. man bija slikti un negribēju ne ar vienu runāt. nevarēju. varbūt jums ir taisnība. vai es būtu varējusi to novērst? nē, varbūt tikai mazliet uz brīdi atvieglot, tāpat kā tad, kad es izdarīju milzīgu kļūdu - aizbraucu vēl pēdējoreiz uz manilu, solīju vēl atbraukt, bet nepaspēju - pārrēķinājos.
viņa zināja? nē, viņa nevarēja zināt. vienīgais mierinājums
tāds pats mierinājums kā tas, ka labi, ka mammai nebija jāredz krievijas iebrukums ukrainā
es saprotu tieksmi meklēt vainīgos vai vienu (vienu!) vainīgo un kārt pie lielā zvana vai kārt bet lēnām un vilkt striķi uz augšu
bet vēzis pagaidām vēl nav ārstējams. mums visiem viņas pietrūkst. kurš ir visvainīgākais? tiešām es? vai vajag kādu vienu (vienu!) vainīgo? mēģinu iztēloties, kā viņa reaģētu uz melnās sotņas izgājieniem. man šķiet, ka arī viņai tas būtu kaut kas vispār neaptverams un neieliktos nekādos - ne tikai tāpēc, ka spīdzina tieši mani, bet tāpēc, ka vispār spīdzina - kādu - jebkuru - jebko - vispār. es ceru, ka, ja pēc nāves apziņa kaut kādā formā saglabājas, tad, ja viņas apziņa kaut kur kaut kā vēl eksistē, tad noteikti ne šeit. lūdzu lūdzu ne šeit - es ceru, ka viņa šo visu neredz
Navigate: (Previous 20 friends)
