1:49PM
O, jā, un kā vēl. Taču cenšos to neromantizēt. Man tāds dzīvesveids nodedzināja māju.
https://tehvi.dv.lv/BT_FAQ.html
O, jā, un kā vēl. Taču cenšos to neromantizēt. Man tāds dzīvesveids nodedzināja māju.
https://tehvi.dv.lv/BT_FAQ.html
Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?
ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.
- "lācītis ķepainītis" = sasvīdis lācis.
- Tikko redzēju motocekla avāriju. Motocekls sasists, bet visticamāk labojams. Pats vadītājs dzīvs, tik āda uz muguras un locitavām vairs nav.
- KC
Ak Dievs! Dabūju “The Garden of Earthly Delights” absurdā izšķirtspējā. Wikimedia Commons ir pieejams fails apmēram 30 000 × 16 927 px, ~238 MB
Saite: https://commons.wikimedia.org/wiki/F
Jāskatās, kur ir links Original file.
Oriģinālais triptihs ir apmēram 3,9 × 2,2 m.
(via MI)
Ievilkšu fotošopā un pētīšu katru kvadrātcentimetru.
Kā es gribētu redzēt kaut vai labas reprodukcijas. Noliktu beņķīti, un stundām pētītu.
Te samazinātais:
Efektīvi, Wowow! Ēdu cepuri. Dombrava ir pilnīgs facepalm. Kā es gribētu, lai tā ir īsta Spānijas iekšlietu ministra atbilde diegabiksei Dombravam.
būsim godīgi - mom topiņus un bikses pilnīgi mierīgi varētu arī saukt par mom & dad
Šīs nakts sapņu sakarā atcerējos vakardienas. Vnk likās nenozīmīgi rakstīt.
Taču tikko aptvēru, kas tajā ir bijis fun.
Mēs staigājām pa Rīgu ar klusu, pieklājīgu indieti. Sāka veidoties draudzība, ne romatiskā, bet uzticēšanās, jo es biju pieklājīgs, uzmanīgs pret viņu.
Ejot, es piedāvāju panest viņas somu. Kad mēs pašķīrāmies, aizmirsām par somu. Tā palika pie manis.
Un tad es iedomājos, kāds kauns – es nezinu vai neatceros viņas vārdu. Izņēmu no somas viņas maciņu, un izvilku sudrabotu bankas karti, lai izlasītu vārdu.
URAD. Uzvārdu nelasīju, jo eiropeietim tā vienalga ir neizlasāma burtu kombinācija. Ieliku karti atpakaļ, cerot, ka atdodot somu, viss būs vietā tāpat kā bija, un viņa nepamanīs, ka esmu tā darījis.
Tikko aptvēru, ka tā ir ambigramma. DARU.
piebilde: svarīgs sapnis man. tieši tāpēc, ka pirms nedēļas es ciklēju ļoti tumšas domas. nedetalizēsim. bet es vienalga daru. cenšos nepalikt nodegušās mājas pelnos. un visa sajūta kas ir, ka tas ko es daru ir "daru"
Akvareļu / bulciņu epizode
Bija kaut kāda akvareļu skate, un kā vnm es visu pēdējā brīdī, vai nokavēju. Ir gandrīz plkst. 16, pēdējā diena. Noslēdzas 17:00.
Muldēju, kā jau es māku, līdz atļāva līdz nākamās dienas 17:00, vai pat pirmdienai.
Tad nu es paņēmu G mašīnu, un devos pēc akvareļpapīra. (tik ļoti reālā LMA garā)
Izpirku visas veikalā esošās bulciņas, jo tur tās cepjot uz vietas, un ideāli, ka nebūs jādomā par ēdienu. Visa komūna priecāsies.
Mirklis realitātes: Dzīvē es neprotu gleznot. Kaut kā tiku cauri ar minimumu akvarelī, lai saglabātu mācības citos, interesējošos priekšmetos.
Savāda pirmsprecību epizode
Kāda ļoti tuvojās. Esam pazīstami ļoti īsu laiku, vēl mazāk kopā. Bet es esot the one. Tā, ka beidzot atradusi.
Esot manā vecumā. Izskatījās vidēji skaista. Mani nervozu darīja, ka tik masīvi iet virsū, bet sildīja, ka neko citu negribot. Beigās nācās būt nekaunīgam, un pajautāt vārdu pēc visa šī laika.
Maskavas epizode
Maskavas stacijas gājēju tuneļi. Liela cilvēku plūsma. Es totāli kavēju, bet palīdzēju neredzīgajam tikt cauri tunelim, pa lēzeniem pakāpieniem, pieturot, un diktējot latviešu valodā, ka lūk tagad pakāpiens. Man bija vienalga, ka latvietim tūlīt var bēdīgi klāties. Neviens apkārt taču nezina, ka esmu no Baltijas, vnk sveša valoda. Beigās tikām līdz uzgaidāmajai zālei. Nosēdināju solā, parunāju ar viņu vēl angliski / krieviski, lai saprot arī. Latviešu valoda bija tikai, lai nekas nav jādomā, un pašokēt citus.
Vectīģera epizode, jau lasot cibu nomodā, haha
Sveiciens Lauvām!
2011. gadā arbūzus varēja nopirkt par 25 santīmi kilogramā.
tagad tirgo par 2.50 € kilogramā.
psiholoģiski grūta cena. maksāt 25 € par vienu 10kg arbūzu?
Domaju, ka Sabiha Gökçen ir galvenie krievu vārti uz Eiropu un pārējo pasauli.
Lai nu kā, esmu Baku (rīta pastaigas laikā sapratu, ka palieku blakus "чёрт побери") un jau kādu laiku domāju par to, no kurienes mūsu valodā bija ienācis vārds "tahta" un kur tas tagad ir palicis.
Naivas toreiz bija manas fantāzijas par 6L amerikāņu auto.
Te, Igaunijā, cilvēks elektrotransportu pārtaisījis par aparātu, kas uz soļarku iet pa jebkuriem koplietošanas ceļiem, tik braukt jāmāk ar tādu.
Tādā ietilptu ne tikai Grēta Tūnberga.
clickpic 4 video
cik žēl, ka veci cilvēki nekļūst par skarbiem minimālistiem savā mūža nogalē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.
un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!
paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.
žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra.
Tik forši, ka ventilators stāv izslēgts, un vajag uzvilkt vilnas zeķes.
p.s. Plānu jaciņu uz nakti laikam arī vajadzēs. Patīk, patīk
TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu.
Plāceņu receptes neder, saki, tikai gotu un Lynch vaibs?
Ok. Es nekad nelietoju receptes. Pastāvēju virtuvē, visu sakapāt, samest bļodā, pa ātro, klāt etiķi, apmaisīt.
Būs man sezonālā zupa ar kefīru un bietēm, 2 dienām. Sanāca gan uz 7/10, bet saiģot. Ieliku ledusskapī, lai ievelkās.
No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.”
Savāds msg no sapņa.
Ausis kustina ausis kustas
Ko es tiku atkārtojis staigājot
stāstu MI:
LSM: "Plācenīši, sacepums, krēms. Trīs saldas biezpiena receptes"
Man vnm ziņās lasot mājas sadaļu ar receptēm, tas ir kā cits, nenopeļams, bet arī nepieņemams kosmoss. Kādas receptes, kādi plācenīši, ja eksistenciāli viss brūk, gan pašā, gan pasaulē?
papildināju:
Es protams gribētu, lai es laikus būtu atradis savu dvīņu liesmu, un mums būtu sakopta māja, normāla dzīve. Tagad tas gotiski liekas cita, pārspīlēti naiva, pārspīlēti krāsaina filma. Lynch ir mana pasaule, haoss diemžēl ir tas, kur dzīvoju. Still ilgojos pēc savas īstās femmes, bet viss jau ir beidzies. Atliek gari noslēguma titri, skanot NIN
Navigate: (Previous 20 friends)
