Vakar, skatoties filmu, pieķēru sevi pie domas, kā zināmā mērā traucē kritiskā vērstība pret filmu, tās saturu, aizkadra kontekstiem un kopumā visu, kas ar to saistīts. Citiem vārdiem sakot, reģistrēju nespēju noticēt filmas stāstam un vizuālajai valodai kā pašiem par sevi, kā, varbūt, ne-reprezentējošiem. Tā bija zinātniskās fantastikas filma Oblivion. Vizuāli baudāms darbs, negarlaikojošs scenārijs, labs skaņu celiņš. Bet runa ir par to, ko mēs tur saredzam un, kas, protams, ir filmas veidotāju un mūsu kā skatītāju kopdarbs. Kā nākotnes attēlojums filma ir tipiska, tur ir plašs distopisko elementu klāsts - antagonisks superkompjūters ar mākslīgo intelektu, konspirācija, klonēšanas un atmiņu tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana, sabiedrības - vides kontrole, ekoloģiska katastrofa; un tipisks humānisma ideālu attēlojums - cerība, civilizācijas noturība, ticības intersubjektivitāte, varonība, mīlestība, racionalitāte. Filmas metaforas norāda uz būtiskiem tagad un paredzamā nākotnē ētiskiem un pielietojuma jautājumiem saistībā ar biotehnoloģijām, datorzinātni, militāro zinātni - kopumā tehnozinātniskā laikmeta redzamākajām sfērām. Un, lai cik aizraujoši nebūtu to visu domāt, filmas 'mitoloģija', kas sevī ietver metaforas, kam arī būtu jāiedrošina stāsta subjektīvs pārdzīvojums, darbojas tikai kā viens elements analītiskā tīklojumā, starp tādiem mainīgajiem kā kases ienākumi un mārketings, scenārijs, aktieru ansamblis un radošā komanda, telpa (US & ...) un laicīgums (2013), finansējums u.c. Visi šie elementi ir saistoši filmas metaforu interpretācijai, bet tieši šo elementu acīmredzamība liedz filmai ierosināt savu realitāti, kas kā kvazineatkarīgs stāsts liktu skatītājam noticēt. Kā skatīties kino?