| Un vēl es biju klosterī | 11. Aug 2011 @ 12:14 |
|---|
|
Jā, 17. gs. sieviešu katoļu klosterī Pažaislis, kas atrodas Kauņā. Lai pa ceļam uz klosteri jūs nemulsina peldvieta, uzkodu kioski un kāzinieku mašīnas, kuras dodas klostera virzienā. Itāļu baroka kompleksā ietilpst arī Svētās jaunavas Marijas parādīšanās Elizabetei baznīca, kur notiek arī laulību ceremonijas. Bez kupolotās un krāšņi gleznotās baznīcas, ēdamistabas, zvanu torņa, dārza un neliela muzeja kompleksā atrodas arī citas saimniecībā nepieciešamas celtnes, bet apkārt - ābeļu dārzs. Lietuviešu mūķenes klusiņām pārvietojas un runā ar jums lietuviski, tāpat kā apsargs, kurš nelaidīs iekšā klosterī bez biļetes par 10 litiem. Ārzemnieki te ierodas reti - parasti tikai kādi ticīgie ceļotāji.
Cara laikā te esot bijusi pareizticīgo baznīca, kurā esot kristīts cariskās Krievijas himnas autors Aleksejs Lvovs. Padomju laikā tas ir kalpojis gan kā arhīvs, gan makslas galerija, gan kā slimnīca garīgi slimajiem. Tādēļ arī, piemēram, skaistie sienu gleznojumi ir bēdīgākā stāvoklī, nekā varētu vēlēties. Tomēr, ieejot baznīcā, noteikti paverieties aušup, apgleznotajā kupolā, - varbūt tas atsauks atmiņā Florences katedrāli. Arhitekti ir trīs itāļi, tādēļ tas nebūtu brīnums. Kopš tiem laikiem gan itāļu arhitekti ir krietni mainījušies... |
| Rundāle - priecājos un lepojos | 11. Aug 2011 @ 11:52 |
|---|
|
Katru reizi, kad ierodos Rundāles pilī, mani pārņem prieks un lepnums, ka atkal ir redzamas kādas pozitīvas izmaiņas un jaunas ekspozīcijas. Maijā ieraudzīju atklāto spēļu telpu ar senlaicīgu biljarda galdu un kijām, šaha galdiņiem, kauliņiem, kārtīm un aprakstu par citām spēlēm aristokrātiskā laika īsināšanai. Kamēr dzimtļaudis veica garlaicīgu un fiziski smagu darbu, lai nodrošinātu sevi un visus augstdzimušos spēlmaņus, radošie prāti lauzīja galvas un spēlējās ar krāsiņām, lai ieviestu jauna izskata un būtības spēles. Manuprāt, šī ir otra interesantākā telpa visā pilī.
Pirmā interesantākā ir šaura telpa pagrabstāvā, kur fotogrāfijās ir redzama Rundāles pils pirms restaurācijas - gan baltajā zālē piestiprinātie basketbola grozi, gan graudu kaudzes uz pils parketa, gan klases un darbmācības telpas - un, protams, nožēlojamā pils fasāde un "parks". (Ja nonāk šajā telpā, var atrast arī jaunas labierīcības, kurās gan nav velves, kā vecajās, bet nav arī padomju laika sajūtas.)
Prieks, ka arī rožu darzs tiek turēts līmenī, un katru gadu pie dārznieka mājiņas zied īpašā Rundāles zilā roze, ko dārznieks radījis aiz mīlas pret kādu pils saimnieci.
P.S. Nākamvasar gaidu uzlabojumus attiecībā uz kafejnīcām un restorāniem, lai uz gaumīgām terasēm varētu baudīt labu laiku, garšīgus ēdienus un dzērienus. |
| Bulgāri | 11. Aug 2011 @ 11:24 |
|---|
|
Ar bulgāriem ir viegli sarunāties. Ne tikai tādēļ, ka viņi prot krievu valodu. (Es te nedomāju 19 - gadīgus jaunuļus, kuri krievu valodu skolā nav mācījušies.) Viņi zina, kas ir Štirlics un krievu Šerlohs Holmss. Nesveši ir arī oktobrēnu, pionieru un komjauniešu jēdzieni. (Uz nozīmītēm gan Ļeņina putti sejiņas un Pērkona profila vietā bija cita, vietējā komunistiskā varoņa, attēlojums.) Viņi to visu saprot, un nav papildus nekas jāskaidro, kā, piemēram, skandināviem.
Man, kā valodniecei, bija interesanti saklausīt viņu valodā latviešu vārdus ar pilnīgi citu nozīmi. Tā, piemēram,'puika' bulgāru valodā nozīmē 'tītars', 'mangaļi' - 'čigāni'. Interesanti, ka 'mangaļi', 'zemgaļi' un 'latgaļi' skan līdzīgi, un visi vārdi apzīmē piederību tautībai/novadam. Tīri zinātniska nolūka dēļ varu pieminēt, ka vārds 'mauku' ir izruna bulgāriskajam 'malko', kas nozīmē 'maz'. Viens no apaļīgākajiem bulgāriem liedzās, ka būtu teicis 'es tievēju', un tādēļ šī vārdu savienojuma nozīmi bulgāru valodā man diemžēl neizdevās noskaidrot.
Vēl precīza zinātniska eksperimenta ar nosaukumu "Uz aci" rezultātā tika konstatēts, ka smiltis Pērnavas pludmalē ir tādas pašas kā Bulgārijā pie Melnās jūras. Līdz ar to varam pieņemt, ka Jūrmalas un citu teritoriju pludmales, kuras klāj smalka smilts, arī atbilst šim salīdzinājumam. |
| Divi Trāķi | 11. Aug 2011 @ 10:57 |
|---|
|
Kad jau trešo reizi dzīvē piespiedu kārtā nācās apmeklēt Trāķu jeb Trakai pili, man atvēlētajā pusstundas brīvsolī nolēmu doties pretī zināmi nezināmajam un apskatīt tuvējās baznīcas. Tā vietā uzgāju otru Trakai pili, precīzāk - drupas, kuras atrodas nevis uz salas, bet uz pussalas - tur, pa labi, kur izbeidzas visi kafejnīcu namiņi. Vietējie zina, ka tūristi gan jau aizķersies kādā krodziņā pa ceļam un līdz otrai pilij nemaz nenonāks. Viņi pilsdrupās ir izkāruši žāvēties veļu, podnieki zem atklātām debesīm ripina māla traukus un ar neizpratni veras manī - ziņkārīgajā. Es, savukārt, ar acīm meklēju, kā izkļūt no pilsdrupām caur kādas mājas pagalmu un vienlaicīgi arī no samērā neērtās situācijas, jo jūtos iejaukusies viņu ikdienā. Līdz baznīcām tā arī netiku, bet vairākas dienas vēlāk no tūristu grupas dzirdēju negatīvas atsauksmes par Trakai un Turaidas pili, jo abas esot pārāk atjaunotas un pazudusi senuma elpa. Nu ko - drupinām visu atkal nost, lai izpatiktu daļai tūristu? |
| Panis Martius | 11. Aug 2011 @ 10:36 |
|---|
|
Tās ir zāles, kas no laika gala ir izgatavotas Tallinas jeb Rēveles Rātslaukuma aptiekā (atklāta 1422. g.).
Uzlabo smadzeņu darbību un mazina mīlas sāpes. Bērniem pēc šo zāļu lietošanas pāriet arī citas kaites, piemēram, pārstāj sāpēt sasisti ceļi.
Zāles joprojām var iegādāties augšminētajā aptiekā 20 g iepakojumā par 1,1 eiro naudiņām.
72% no zāļu sastāva ir maltas mandeles.
Igauņi un citas pasaules tautas šīs zāles lieto kā kārumu arī lielākos apmēros.
Mūsu ziemeļu kaimiņi to uzskata par absolūti savu izgudrojumu (tāpat kā Skype...).
Būtu jauki, ja kādā Rīgas aptiekā, līdzīgi kā marcipānu Tallinā, varētu iegādāties Rīgas balzāmu.
Farmācijas muzejs gan daļēji pilda šo funkciju, bet cik tad daudz tūristu to vispār apmeklē!? |
| » Mākslinieks, ko nepazinu |
|---|
Es ar to nelepojos, bet es nepazīstu ļoti daudzus mūsdienu māksliniekus. Tā es vēl kādu laika sprīdi atpakaļ nepazinu arī gleznotāju Kārli Dobrāju, kurš ir jau ļoti cienījamos gados. Kā izrādās, Andrejsalas tuvumā bez Jokera kluba un sporta kluba Reaktors ir noslēpusies mākslas galerija "L" Alūksnes ielā. Priecē tas, ka gleznu aplūkošanas laikā mēs dzirdējām lielu daļu gleznotāja dzīvesstāsta - no viņa paša, kā arī tas, ka izstādi apmeklējām vimaz nedēļu agrāk, nekā valsts prezidents.
Bet izstādē nonācu pavisam nejauši, pēc tam, kad pažēlojos kolēģei, ka dažas labas galerijas slēdz jau 18.00, un vienkāršais mirstīgais var arī nepaspēt ierasties un visu apskatīt pirms slēgšanas laika. Kā mierinajumu kolēģe piedāvāja man kopā apmeklēt galeriju, kura bija turpat ap stūri, pa ceļam uz viņas mājām.
Ierodoties, redzējām, ka atklāšanu esam nokavējušas:ziedi jau bija nedaudz saguruši, bet vīna glāzes - saliktas oriģinālajā kartona iepakojumā. Visinteresantākie vecmeistara stāsti bija divi. Viens - par pieminekli Konstantīnam Čakstem - ne tikai prezidenta dēlam, bet arī Latvijas brīvības cīnītājam -, bet otrs - stāsts par cenzūru. Tā mākslinieku esot likusi mierā visus garos padomju gadus, bet pieķērusi mūsdienās kādas ministres personā. Kā reiz aptuveni teica Knuts Skujinieks: "Mākslinieks rada, paspilgtinot ikdienišķas lietas." Tā arī K. Dobrāja k-gs paspilgtināja un fizioloģiski attēloja ministres nelabuma izjūtas, vizuāli citējot viņas teikto, un, nedaudz papildinot ar rēbusu, (, ja kāds vēl atceras, kas tas ir). Glezna kā viena no triptiha sastāvdaļām esot bijusi pie sienas universitātē (laikam Alma Mater) nepilnus trīs gadus. Tradīcija esot tāda, ka, ja glezna ir izturējusi 3 gadu laika pārbaudi, un tās vērotāji ir to pieņēmuši, tā uz visiem laikiem paliek universitātē. Tomēr kāds attapīgs žurnālists atšifrejā rēbusu un sazīmēja vizuālo līdzību ar ministri īsi pirms pārbaudes laika beigām, un gleznas tika noņemtas no sienas. Tā visa rezultātā vecmeistaram bijis liegts piedalīties Rudens izstādē, jo atlases žūrijas priekšsēdētāja bija attiecīgā ministre. Pēc jauna triptiha ("light version" no iepriekšējā) radīšanas dalība izstādē tomēr atļauta.
K. Dobrāja mūža piepildījums būtu K. Čakstes pieminekļa "Zelta ābele" izveide metālā un uzstādīšana. Varbūt kāds vēlas to atbalstīt? Vēl tiek gatavoti arī memuāri. Tad nu varēsiet pārbaudīt mana atstāsta detaļas. Izstāde bija apskatāma tikai līdz 1. februārim, tā kā nāksies vien Jums ticēt man uz vārda.
14. Feb 2011 @ 22:19
|
| » Sarkanais tālbraucējs. Valentīndienas stāsts. |
|---|
Šis stāsts nav izdomāts, bet vienkārši norakstīts no manas neparastās dzīves. Kā daudzi stāsti, arī šis sākās pavisam negaidot, it kā pavisam parastā dienā, kā tajā, kad Mr. Andersons kļuva par Neo, pakļaujoties uzstājīga farmacēta vilinājumam. Bija tikai citi platuma grādi un daudz zemāka gaisa temperatūra. Tas notika šodien.
Ne ļauna, ne laba nenojauzdama, stāvēju vientuļi tramvaja pieturā un centos izlikties, ka nedrebinos, kad pēkšņi īsi pirms pieturas apstājās fūre Valentīndienas sarkanā krāsā un ieslēdza avārijas gunis. No kabīnes izkāpa tālbraucējs Valentīndienas sarkanā plīša jakā un, drebinādamies, strauji man tuvojās. Man, protams, nedaudz glaimoja tas, ka vīrietis liek pa bremzēm un lec laukā no kravas automašīnas manas dailes dēļ, tomēr traģikomiska bija mana vilšanās, kad uzzināju patieso viņa rīcības iemeslu. Tas bija izmisums. Kā gan citādi lai nosauc ceļa vaicāšanu sievietei, kura ikdienā pārvietojas ar sabiedrisko transportu un apmaldās uz mazāk vai vairāk līdzenas vietas? Mans tā jau apšaubāmais bioloģiskais GPS vēl vairāk apjuka, kad man palūdza izstāstīt, kā nokļūt līdz Lietuvai... Lai gan tas gadās reti, šoreiz uzreiz sapratu pašu galveno - zem Akmens tilta fūre nevarēs pabraukt apakšā. Tātad jābrauc tam pāri, bet ko tālāk? Nu to es atstāju īstā GPS rīcībā. Nevarēju es taču izstāstīt visu ceļu līdz Lietuvai, nenosaldējot sarkanā plīša Valentīnu.
14. Feb 2011 @ 21:49
|
| » SAO |
|---|
Nesen, aizpildot kādu anketu, secināju, ka ailītē "Sabiedriskās organizācijas" man nav ko ierakstīt.
Sāku interesēties par dažādām organizācijām un apvienībām. Par sekojošām nemaz nenojautu:
1)Latvijas Slieku audzētāju asociācija
2)Latvijas Šitake sēņu audzētāju asociācija
3)Cukurkukurūzas asociācija
7. Nov 2010 @ 20:48
|
| » Trakai(s) |
|---|
Ja nav naudas dārgiem un tāliem ceļojumiem, tad arī ceļot pa Baltiju var būt gana interesanti. Mans mērķis nav izplūst garos apcerējumos par vietām, kur pabiju, nedēļu ceļojot pa Baltiju, bet dot ierosmi kādam īsam ceļojumam vai vienkārši padalīties ar, manuprāt, interesantiem faktiem, kuri izklāstīti koncentrētā veidā. Šis ir pirmais, bet ne pēdējais mazais pamudinājums apciemot mūsu brāļu tautas.
Lai gan vienreiz dzīvē Trakai pilī jau biju bijusi, neko par tās aizraujošo vēsturi nezināju.
14.gs. lietuviešu karalis Vitautas, kurš pārsvarā dzīvoja Trakai pilī, no Krimas pussalas kā vergus atveda 400 tatāru un karaimu (karaimai)ģimenes. (Toreiz viņa pārvaldāmās teritorijas stiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai.) Karaimus daži sauc arī par ebrejiem, jo viņi piekopa jūdaisma ticību, veco testamentu. (Lietuviešu izcelsmes gide, kura šajā profesijā nostrādājusi 40 gadus tomēr apgalvo, ka ebreji tie nav.) Viņiem vēlāk sekoja citi - jau brīvprātīgi, jo dzīve karaļa tuvumā bija garntēja pārticību. Jau 16. gs. karaimi sāka Lietuvā audzēt gurķus.
Daļējs citāts no Apollo (,lai nerakstītu vēlreiz to, ko kāds jau ir uzrakstījis):
Traķu eksotika ir tjurku tautu saimei piederošie karaīmi un viņu kultūras pēdas. Par tām vispirms liecina gar ielu satupušie, Baltijai neraksturīgie koka namiņi košās krāsās. Karaīmu mājas ir ar trim logiem uz ielas pusi. Viens logs esot veltījums Dievam, otrs dzimtenei, bet trešais karalim Vītautam, kurš tautai ierādījis jauno mājvietu. Valdniekam esot simpatizējusi viņu drosme un karotmāka, tādēļ viņš nolēmis no karaīmiem veidot personisko gvardi. Turklāt karaīmi bijuši veikli tirgotāji un prasmīgi amatnieki. Lietuviešu valdnieki atzinuši karaīmu autonomiju un privilēģijas. Mūsdienās Traķos dzīvo ap 60 šai mazajai tautai piederīgo; Lietuvā viņu ir 250, bet visā pasaulē – 2000. Traķu pilī karaīmiem veltīta neliela ekspozīcija, bet uzņēmīgais karaīms Jurijs pilsētā iekārtojis restorānu «Kybynlar», kur cienā ar kibiniem – pīrādziņiem ar jēra vai cūkas gaļu, biezpienu, kāpostiem. Pīrādziņu saturs atbilst klejotāju dzīves specifikai – tajos iecepa to, ko varēja sadabūt. Galvenais, lai būtu barojoši. Savu virtuvi karaīmi uzskata par kultūras mantojumu, kas sargājams ne mazāk kā valoda.
28. Okt 2010 @ 19:37
|
| » Mango Kailija |
|---|
Austrālijā ir izselekcionēts mango, kuram ir košāka krāsa, līdz ar to ir cerība, ka tādus augļus pirks vairāk. Tautsaimniecības ministrs pilnā nopietnībā uzskata, ka mango ir jānosauc Austrālijas popdīvas vārdā - Kailija. Dziedatājai jau ir nosūtīts eksemplārs nobaudīšanai ar lūgumu dot piekrišanu sava vārda izmantošanai konkrētajam nolūkam.
Kailijas mango ir plānots ieviest tirdzniecībā 2012. gadā.
Gaidām ar nepacietību!
27. Okt 2010 @ 21:07
|
| » (No Subject) |
|---|
Šodien piedzīvoju savdabīgu de javu, ieejot un izejot pa tuvējās krievu skolas (arī vēlēšanu iecirkņa) durvīm,: uzlīme "Ieeja" rotā ārdurvis no ABĀM pusēm.
29. Sep 2010 @ 23:54
|
| » Kā nesaņemt 1/4 no bezdarbnieku pabalsta |
|---|
Jūsu darba devējs uz nedēļu aiziet atvaļinajumā, nevienu nepilnvarojot, lai izsniegtu Jums aizpildītu Nodokļu grāmatiņu, iesniegtu info VIDam, utt. (t.i., veicot visas nepieciešamās formalitātes) Jūsu pēdējā nodarbinātības datumā. Ja tā ir brīvdiena, tad nekas netiek izsniegts/iesniegts arī sekojošajā darba dienā.
Tā rezultātā Jūs piesakāties un iegūstat bezdarbnieka statusu nedēļu vēlāk. Līdz ar to par šo nedēļu, ko esat nokavējis ne savas vainas dēļ, pabalstu nesaņemat. Tā jūs zaudējat 1/4 pabalsta par pirmo bezdarba mēnesi.
Ir naiva cerība, ka uzcītīgi atsēžot visus 9 bezdarbnieka mēnešus, Jūs kaut kad šo naudu varbūt atgūsiet. Pamēģiniet izturēt īpaši pēdējos 3 vai 5 mēnešus (atkarībā no darba stāža), kad pabalsts ir tikai 45 LVL mēnesī. Tomēr, ja neapdomīgi pirms laika domāsiet stāties darba attiecībās, tad zaudēto summu Jums neredzēt kā savu pakausi atpakaļskata spogulī.
28. Sep 2010 @ 13:41
|
| » Arī Latvijas vēstnesim ir humora izjūta |
|---|
Būtisks jaunums ir tas, ka šajās vēlēšanās, atšķirībā no iepriekš notikušajām, ir izskausts tā saukto lokomotīvju princips un katrā vēlēšanu apgabalā partiju sarakstos kandidē tikai attiecīgā apgabala deputātu kandidāti. Praktiski tas nozīmē, ka kāds sabiedrībā plaši pazīstams sportists vai kultūras jomas pārstāvis un tobrīd deputāta kandidāts LAIMONIS LAIME vairs nevar atrasties vienlaicīgi partijas visu vēlēšanu apgabalu sarakstos un tādējādi gandrīz vai absolūti garantēt savu iekļūšanu parlamentārieša krēslā.
Nav vēlams uz iecirkni doties "kunga prātā", jo komisijai ir tiesības šādu personu iecirknī neielaist.
Nav nozīmes nest līdzi mammas, kas dzīvo dziļos laukos, pasi un lūgt iespēju nobalsot viņas vietā - vēlētājs savu izvēli izdara tikai un vienīgi personiski.
http://lv.lv/?menu=doc&id=218243
28. Sep 2010 @ 13:25
|
| » Sievietes garderobes "must have" |
|---|
Manā garderobē nekad nav bijuši un ļoti iespējams, ka nekad arī nebūs šādi "jebkuras sevi cienošas sievietes" atribūti:
mazā, melnā vakarkleita - melns man īsti nepiestāv;
kašmira mētelis - pie mīnus 25 nepalīdzēs un baismīgi dārgs;
baltās vasaras bikses - ir grūti nopirkt tādas, kuras nespīd cauri vai neizliekas par maisu;
baltais rudens/pavasara pusmētelis - katru nedēļu jānes uz ķīmisko tīrītavu;
kārtējās modes aktualitātes,piemēram, kaut kas zaļš, jo pagājušā gada dzeltenais vairs neder;
kapri bikses - ne īsas, ne garas un atkal jau visādi izliekas, lai tikai man nederētu;
vēl viens pavasara/rudens pusmētelis - ar saīsinātām piedurknēm un zvanveida griezumu, tikai līdz viduklim, lai aukstums tiek klāt pa visām šķirbām;
eleganta dabīgās ādas soma - par dabīgās ādas somas cenu var nopirkt vismaz 3 nedabīgās;
platformas vasaras kurpes ar dabīgiem materiāliem - jāmet ārā pēc pirmās negaidītās lietus gāzes.
Vai nu es sevi necienu vai esmu pārāk racionāla. Dažas sievietes mani uzskata pat par taupīgu. Bet kurpju pāriem tomēr ir jābūt vairākiem - kaut vai tāpēc, lai gadījumā, kad vienas kurpes ir uzberzušas tulznas, var uzvilkt citas un pārvietoties bez sāpēm.
21. Maijs 2010 @ 20:50
|
| » Дорогая мамочка |
|---|
Pirms pāris dienām liftā braucu kopā ar krievu tautības sievieti un viņas apmēram 6 gadus veco meitu. Mazākā no daiļā dzimuma pārstāvēm pēkšņi kaut ko atcerējās un izvilka no kabatas venlaicīgi saulītei un puķītei līdzīgu baltu izgraizījumu. Uz tā ar sarkanu flomasteru drukātiem un ļoti šķībiem krievu burtiem rakstīts:"Дорогая мамочка,... ." Pārējo man diemžēl neizdevās izlasīt, jo mazā ar savu "solnišku" emocionāli žestikulēja gaisā, tad iedeva to mammai, sakot: "На!"
Māte:"Что ето?"
Meita:"Мы это уже поза...., поза...., ну кароче уже в пятницу делали."
Māte:"Это что, на День матери, что ли?"
Meita:"Я не знаю, наверное."
Šajā brīdī mēs ar māmiņu sasmaidījāmies, jo nevar jau par bērnu smieties. Centies, un tā, tikai audzinātājas aizmirsušas pateikt, kāpēc "solniška" bija vispār jātaisa un jādod mammai.
P.S.
Un vēl es šodien pie pašas mājas redzēju mazu, smuku nēģeru meitenīti rozā kleitiņā. Mamma vai aukle gan tāda āriete, Bokas jaunkundzes līdziniece. Tas tā pavisam jauki, pārsteidzoši un - nerasistiski...
14. Maijs 2010 @ 22:17
|
| » Vecrīgas prozaiskā puse |
|---|
Arvien vairāk vasaras kafejnīcu Vecrīgā stutē ārā savus galdiņus un krēslus, neskatoties uz pagājušā gada nepatīkamajām izjūtām. Nē, nu kafejnīcu īpašnieki,iespējams, to nenojauš, bet personālam - ir vienalga, toties vairākiem apmeklētājiem Pētera baznīcas tuvumā pagājušajā vasarā bija jāpiedzīvo nepatīkams pārsteigums. Arī es biju starp tiem "laimīgajiem", kuriem ap plkst. 18.00 šķīvī ielūkojās "Norbas" šoferis. Milzīgais, smirdīgais aparāts mani pārsteidza nesagatavotu divreiz: pie "Trratoria del Popolo" Jāņa ielā http://www.delpopolo.lv/ un pie "Domini Canes" Skārņu ielā http://www.dominicanes.lv/. Un ne jau vienkārši pabraucot garām, bet nostājoties 1m attālumā no mana šķīvja, lai savāktu tuvumā izliktos atkritumu maisus.
Tālāku "Norbas" maršrutu gar vasaras kafejnīcām man par laimi nav nācies noskaidrot. Lai cik ļoti baudāms būtu ēdiens augšminētajās iestādēs, es, drošības pēc, tomēr izvēlos āra galdiņu citā vietā. Es tiešām ceru, ka šogad ir mainījies vai nu "Norbas" izklaides izbrauciena laiks vai maršruts. Vislabāk jau abi kopā. Bet ideālajā variantā es "lielo miskasti uz riteņiem" Vecrīgā negribētu redzēt vispār. Tās vietā varētu izmantot slēgtus, stilīgus stumjamos vai viegli motorizētus vāģīšus, kurus atbildīgās personas neuzkrītoši izvestu no Vecrīgas. Vecrīgas klerki atviegloti nopūstos, jo ēkas vairs nedrebinātu garām braucošā lielā "N". Atviegloti, manuprāt, justos arī Vecrīgas iemītnieki, kuriem savi atkritumu maisiņi pašlaik jānovieto uz Vecrīgas ietvēm - tūristiem apskatei. Šīs "kolekcijas vietas", diemžēl, ir gan vizuāli, gan nazāli nosakāmas arī tad, kad atkritumi jau aizvesti.
10. Maijs 2010 @ 21:59
|
| » Meitene ar pūķa tetovējumu |
|---|
Tikko kā pārrados no kino seansa kinoteātrī "Rīga". Lai neaizbiedētu skatītājus, oriģinālais zviedru nosaukums "Vīrieši, kuri ienīst sievietes" http://www.imdb.com/title/tt1132620/ ir nomainīts uz pievilcīgāku, tēlaināku un varbūt pat nedaudz mistiskāku - to, kurš minēts virsrakstā. Zviedru nosaukums tomēr precīzāk atbilst filmas un, kā dzirdēts, arī grāmatas saturam. Izvarošanas, slepkavības, perversi un garīgi slimi cilvēki. Lai dzīve neliktos avene un nerastos šaubas, ka tas ir Ziemeļu kino. Skaitās detektīvs. Tagad, lai varētu naktī aizmigt, man steidzami jānoskatās kaut kas skaists un romantisks.
7. Maijs 2010 @ 22:21
|
| » Datorgudrība |
|---|
Šodien sajutos "datorgudra". Lūdzu man atsūtīt reklāmas baneri, bet cilvēks man atsūta firmas logo. Tad nu nācās iespējami neaizvainojoši, bet pietiekami vienkārši, paskaidrot, kas ir baneris. Rezultātā mani nosūta pie "lielā priekšnieka", lai prasu baneri viņam.
Nē, nu ir jau nācies arī skaidrot, ka e-pasts nesākas ar www...
7. Maijs 2010 @ 22:07
|
| » Neatkarīgās Latvijas jaunatne |
|---|
Doma laukumā šobrīd ir apskatāma fotoizstāde - 20 gadus senas milzu fotogrāfijas. Melnbaltas, vēsturiskas, sadzīviskas. Nejaušs garāmgājējs tajās atpazīs par 20 gadiem jaunāku I. Godmani, D. Īvānu, bet kādā masu skatā - varbūt arī pats sevi.
Bet ne par to ir stāsts. Ļoti iespējams, ka garām ejošie jaunieši neatceras, kā Latvija atguva neatkarību un kāda bija dzīve pirms tam, bet Latvijas vēsturi, cerams, skolās taču vēl māca! Apstājas, nē - lēnām iet garām kādam fotoplakātam -, kurā attēlota kāda pieminekļa gāšana. Puiši uzreiz izmet pirmo atbilžu versiju: "Ļeņins!". Kāds "attapīgāks" pamana, ka akmens tēlam tomēr nav zīmīgās ķīļbārdiņas, bet ir kuplas ūsas, līdz ar to izskan otrais atbilžu variants: "Staļins!". Te vietā būtu piebilst, ka piemineklim fonā ir Rīgas pils... Pareizais atbilžu variants bija rakstīts uz stenda malas. Trešais jaunietis centās to izlasīt, bet laikam nodomāja, ka tas nav īstais, jo par tādu uzvārdu vai nu nekad nebija dzirdējis vai vienkārši neatcerējās.
Vai Jūs vēl atceraties?
5. Maijs 2010 @ 23:51
|
| » Vēl viens BB |
|---|
Otrais BB pēc "Barona beķerejas". Šoreiz "Boulangerie Bonjour" Jēkaba ielā 20/22. Ja pēc smagas darba dienas Saeimā ejat uz Nacionālo teātri, bet pēkšni trotuāru Jums aizšķērso stalažas. Tālāk arī nav jāiet - pagriezieties pa labi un klāt esat.
Kā teica reiz kāds man zināms arhitekts: "Lai būtu smuki, ir jābūt kontrastam." Nu lūk, kontrasta šīs franču kafejnīcas interjerā nav nemaz. Līdz ar to atliek vien secināt, ka nav smuki. Interjeru esot iekārtojusi īpašniece, kura pēc profesijas ir ādas apstrādes māksliniece. Jāpiekrīt vien viņas franču biznesa partnerim Žilam, ka katram tomēr ir vislabāk darīt savu darbu.
Bet ir cilvēki, kam patīk. Gaišās, saules pielietās telpas un mežģīņotie metāla galdiņi dod nelielu ilūziju par vasaras kafejnīcu - aizvējā un siltumā. Šī laikam ir vienīgā vieta Rīgā, kur var nogaršot kišu. (Lūdzu nejaukt ar kiš-mišu!) Kišs ir sāļais pīrāgs ar olu kulteņa, siera un attiecīgi tunča, vistas un vēl kaut kā pildījumu, un kārtainās mīklas pamatni un maliņām. Ja apēd vienu tādu, un pirms tam vēl nelielo dārzeņu zupu, sieviešu cilvēks pat varētu justies paēdis. Es savu kišu "pielaboju" ar vārītā krēma "Napoleonu". Kišs bija mīkstāks par "imperātoru", jo pēdējo neizdevās pieklājīgi konsumēt ar dakšinu, bet palīgā bija jāņem arī kāds durkļveidīgs izstrādajums.
Tas, ko es noteikti ieteikti nobaudīt, ir kruasāni un mazie šokolādes un ogu groziņi. Aveņu groziņi ir līdzīgi kā "Mārtiņa beķerejā", tikai maksā nevis virs 40 santīmiem, bet tikai 30. Šokolādes groziņu pildījums garšo pēc īstas šokolādes, un pieņemu, ka tā arī ir īsta, nevis prasmīgs kakao un kāda krēma triks.
No praktiskajām lietām var pieminēt, ka varat norēķināties arī "neskaidrā veidā". Vieta nav domāta steidzīgajiem, jo brīžiem pārdevējai/apkalpotājai palīgā prasās vēl kāds. Centieties neklausīties, ja Jūsu kolēģi no Saeimas, vai kādi citi profesionāli politiķi pie galdiņa Jums aiz muguras kaļ kādus sazvērestības plānus. Koncentrējieties uz savu kišu, nevis uz politisko kiš-mišu pie blakus galdiņa un krietnā rādiusā ap to.
22. Apr 2010 @ 21:15
|
|
|