Šis stāsts nav izdomāts, bet vienkārši norakstīts no manas neparastās dzīves. Kā daudzi stāsti, arī šis sākās pavisam negaidot, it kā pavisam parastā dienā, kā tajā, kad Mr. Andersons kļuva par Neo, pakļaujoties uzstājīga farmacēta vilinājumam. Bija tikai citi platuma grādi un daudz zemāka gaisa temperatūra. Tas notika šodien.
Ne ļauna, ne laba nenojauzdama, stāvēju vientuļi tramvaja pieturā un centos izlikties, ka nedrebinos, kad pēkšņi īsi pirms pieturas apstājās fūre Valentīndienas sarkanā krāsā un ieslēdza avārijas gunis. No kabīnes izkāpa tālbraucējs Valentīndienas sarkanā plīša jakā un, drebinādamies, strauji man tuvojās. Man, protams, nedaudz glaimoja tas, ka vīrietis liek pa bremzēm un lec laukā no kravas automašīnas manas dailes dēļ, tomēr traģikomiska bija mana vilšanās, kad uzzināju patieso viņa rīcības iemeslu. Tas bija izmisums. Kā gan citādi lai nosauc ceļa vaicāšanu sievietei, kura ikdienā pārvietojas ar sabiedrisko transportu un apmaldās uz mazāk vai vairāk līdzenas vietas? Mans tā jau apšaubāmais bioloģiskais GPS vēl vairāk apjuka, kad man palūdza izstāstīt, kā nokļūt līdz Lietuvai... Lai gan tas gadās reti, šoreiz uzreiz sapratu pašu galveno - zem Akmens tilta fūre nevarēs pabraukt apakšā. Tātad jābrauc tam pāri, bet ko tālāk? Nu to es atstāju īstā GPS rīcībā. Nevarēju es taču izstāstīt visu ceļu līdz Lietuvai, nenosaldējot sarkanā plīša Valentīnu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
