| Filma | 22. Apr 2010 @ 21:08 |
|---|
|
J. Podnieka dokumentālajai filmai "Vai viegli būt jaunam?" ir jau divi turpinajumi: "Vai viegli būt?" un "Vai viegli?". Ar nepacietību gaidām nākamo turpinājumu pēc 10 gadiem - "Vai?". |
| Saulains krāsainums ietiepīgajā ziemā | 16. Mar 2010 @ 19:40 |
|---|
|
Lai gan galerija "Māksla XO" pastāv vairāk nekā 10 gadus, es to atklāju tikai pirms nedēļas. Ir jau arī labi noslēpusies - Konventa sētā, pagrabiņā. Tā kā Kolumbs, meklējot Indiju, atklāja Ameriku, tā es, meklējot pazudušo Porcelāna muzeju, atklāju "Mākslu XO".(Lūdzu piedot man šo pieticīgo salīdzinājumu.)Ieziemiešu vietā sastapos ar Kristapa Zariņa gleznām - vēl raibākām par indiāņiem pilnā krāsojumā.
Mākslinieks ir acīmredzami ietekmējies no sengrieķu/senromiešu tēlniecības. Lai atpazītu (manuprāt, Samotrākes) Nīki, gan nācās spert vairakus soļus uz priekšu un atpakaļ. Darbu/cenu sarakstā, kur dominēja skaitlis 3500, vīdēja lakonisks nosaukums "Nīke".
Mākslas darbos saskatīju ģeniālu risinajumu vienīgajai problēmai, kas mani līdz šim bija atturējusi no gleznošanas - garlaicīgā un laikietilpīgā krāsu jaukšana ir aizvietota ar krāsu spiešanu uz audekla pa tiešo no tūbiņas. Nu, lai vienkarši akli neatdarinātu un vienlaicīgi padarītu šo procesu nedaudz sievišķīgaku, es varētu klāt krāsas ar tortes krēma garnēšanas tūtu, pie tam piešķirot "triepieniem" dažādu faktūru, mainot tūtas plastmasas uzgaļus.
Kāpēc gleznas ir tik krāsainas/raibas? Nu tāpēc, ka Kr. Zariņam vienkārši tā patīk. Tāds saulains krāsainums ietiepīgajā ziemā.
http://www.makslaxogalerija.lv/lat/galerija/ (Žēl, ka "Izstāžu kalendāra" sadaļā teksts ir tik radošs, ka grūti vai salasīt.) |
| Barona Beķereja | 16. Mar 2010 @ 19:05 |
|---|
|
Ja pēc veselīgām fiziskām aktivitātēm ir vēlme atbrīvot tauku slāni no lieki radītā stresa un atregulēt atpakaļ holesterīna līmeni, ieteiktu BB (Barona un Lāčplēša krustā). Piedāvājuma klāstā ir tortveidīgi, smalkmaizīšveidīgi, pīrādziņveidīgi saldie un sāļie izstrādājumi, kādi, lielākoties, citur nav redzēti, un arī cenas nespēj nosist apetīti.
Veicu degustāciju gan uz vietas, gan paņēmu degustācijas paraugus līdzi nešanai. Pēdējais variants man likās tīkamāks, jo īsti nav pa prātam skatlogveidīgie iestādījumi, kur jebkurš nejaušs garāmgājējs var ieskatīties Tev mutē. (Nu kāpēc nevar uzlīmēt uz stikla kaut ko matētu augstāk par 1 m no grīdas?) Lai kā rokdarbnieces un interjera autore (diez vai tas bija vīrietis) ir centušās radīt "ciemos pie omītes" atmosfēru ar tamborētām puķēm uz galda, mežģīņotām lustrām, senām fotogrāfijām un ļoti puķainām servīzēm, mājīgums ātri ielec pa vienu skatlogu, izskrien pa otru, un projām ir. Ja jau omītes stilā, tad varēja sameistarot arī kādus gaumīgus, gaismas caurlaidīgus aizkariņus.
TV ekrānā var vērot nevis modeles vai videoklipus no saldajiem 80iem, bet gan - roku darbu - kā ar rokām tiek darināts viss veikalā apēdamais. Diez vai tā bija tiešraide, bet vismaz kaut kas oriģināls.
Nobeigumā ieteiktu nepirkt biezpiena bulciņu ar rozīnēm, kā arī uzlielīt BB vizītkartes, kuras nejauši izkritušas no kabatas, velkot ārā cimdu, peļķē nemirkst. |
| IZKLAIDE PAR LATU | 5. Mar 2010 @ 11:44 |
|---|
|
Alkas pēc lētām izklaidēm mani noveda pavisam negaidītā vietā — Farmācijas muzejā. Šī skaistā 18. gs. ēka sakotnēji piederējusi kariešu meistaram, padomju laikos tur vēl bija komunālie dzīvokļi (ārzemniekiem parasti ir īpaši jāpaskaidro, kas tie tādi ir), bet tagad — no grausta restaurēts — muzejs.
Mazo vilšanos par to, ka gaiss nesmaržoja pēc zālēm vai vismaz ētera, uzvarēja sajūta, ka esmu šīs dienas pirmā un vienīgā apmeklētaja, kā arī joprojām funkcionejošais mežģīņotais dzelzs izstrādājums ar uzrakstu „kacca”.
Pirmajā zālē — kā jau nedaudz saimnieciska sieviete — ievēroju riekstu standziņām līdzīgus eksponātus. Pēc mana neapdomīgā jautājuma par šo standziņu pielietojumu, muzeja pavadonis atvēra vienas standziņas un palūdza ielikt tajā pirkstu. Tikai pēc trešā pamudinājuma es sapratu, ka bez lauztiem pirkstiem es no šī muzeja neizkļūšu. Samierinoties ar likteni, jau piekritu, kad pēkšņi mana pirksta vietā tika ievietots un saspiests korķa koka korķītis. Pēc tam muzeja pavadonis ievietoja korķi mazā stikla pudelītes kaklā, kur tas pamazām atkal izpletās un izlikās par hermētiski noslēdzošu.
( Turpinājums ) |
| Hello, world! | 3. Mar 2010 @ 14:58 |
|---|
|
Šodien ar skatienu notriecu no kājām cilvēku. Caur trolejbusa logu. Sabijos no sava spēka un atlikušo ceļa daļu centos skatīties un nedzīvām būtnēm. Tā kā 1. klasē skolotājai mani tā īsti neizdevās pārliecināt, ka koki nav dzīvas butnes, drošības pēc centos neskatīties arī uz kokiem. Grūti. Sāku skatīties uz savām rokām, savu somu. Mazliet muļķīgi, bet vismaz droši.
Domāju par to nabaga cilvēku, kuru nogāzu. Viņš tak noteikti bija pirms iziešanas lieku reizi izkratījis savu cepuri un uzvilcis kājās jaunos haki krāsas gumijniekus ar sinepju krāsas zoli - gana saposies, lai varētu iet nodot lieko taru. Pirms tam viņš, kustinot radītajpirkstu un velkot acu skatienu pār pudeļu slaidajiem kakliem, tās saskaitīja. Pēc tam galvā - bet drošības pēc arī uz papīra - sadalīja uz divi. Abos Rimi sarkanajos maisos jābūt vienadam skaitam pudeļu. Līdzsvaram. Šī iemesla dēļ viena pudele tomēr bija jaatstaj mājās. To tad nākamreiz.
Vēl es padomāju, ka varbūt tas vīrietis nevis vienkārši nokrita, bet noģība, bet es tajā brīdī baidījos atskatīties, lai nenodarītu viņam, iespējams, vēl lielāku ļaunumu. |
|
|