Alkas pēc lētām izklaidēm mani noveda pavisam negaidītā vietā — Farmācijas muzejā. Šī skaistā 18. gs. ēka sakotnēji piederējusi kariešu meistaram, padomju laikos tur vēl bija komunālie dzīvokļi (ārzemniekiem parasti ir īpaši jāpaskaidro, kas tie tādi ir), bet tagad — no grausta restaurēts — muzejs.
Mazo vilšanos par to, ka gaiss nesmaržoja pēc zālēm vai vismaz ētera, uzvarēja sajūta, ka esmu šīs dienas pirmā un vienīgā apmeklētaja, kā arī joprojām funkcionejošais mežģīņotais dzelzs izstrādājums ar uzrakstu „kacca”.
Pirmajā zālē — kā jau nedaudz saimnieciska sieviete — ievēroju riekstu standziņām līdzīgus eksponātus. Pēc mana neapdomīgā jautājuma par šo standziņu pielietojumu, muzeja pavadonis atvēra vienas standziņas un palūdza ielikt tajā pirkstu. Tikai pēc trešā pamudinājuma es sapratu, ka bez lauztiem pirkstiem es no šī muzeja neizkļūšu. Samierinoties ar likteni, jau piekritu, kad pēkšņi mana pirksta vietā tika ievietots un saspiests korķa koka korķītis. Pēc tam muzeja pavadonis ievietoja korķi mazā stikla pudelītes kaklā, kur tas pamazām atkal izpletās un izlikās par hermētiski noslēdzošu.
Otrā zālē, manuprāt, vērtīgākais eksponāts ir nevis kādas anglietes ar roku ilustrēta 18. gs. ārstniecības augu enciklopēdija, bet gan oriģinalā 1836. gada Rīgas balzāma māla pudele. Savukārt, pavadonis divas reizes vērsa manu uzmanību uz Latvijas laika prezervatīviem „Vulkāns”, piebilstot, cik gan latvieši esot bijuši karsti mīlētaji, ja jau devuši prezervatīviem tādu nosaukumu.
Pagrabstāvā es pareizi noteicu divus ar farmāciju cieši saistītus priekšmetus — bišu stropu un kandžas aparātu. (Vispār es ļoti lepojos ar savām vispusīgajām zinašanām.)
Viena no pirmajām lietām, par ko man bija paziņojis muzeja pavadonis, bija tā, ka šobrīd muzejā esot vēl kaut kas palicis pāri no izstādes „Sekss un erotika”, tikai daži izteiksmīgākie eksponāti diemžēl jau novākti. Visspilgtāk no šīs izstādes atceros rozi, kas uz šīs pasaules ir jau 5000 gadus, dažus erotiskus mākslas priekšmetus, kā arī dabīgus un makslīgus augļus un dārzeņus. Tie visi ir sava veida afrodoziaki. Nezinu vai tādēļ, ka rozes ir tik senas vai tādēļ, ka afrodoziaki, bet senos laikos ticēja, ka rožlapiņas drīkst apstrādāt tikai alabastra traukos. (Man gan liekas, ka tādā veidā turīgie rožu eļlas ražotāji ar māņticības palīdzību centās atbrīvoties no trūcīgākiem konkurentiem.)
Bet vislabakais ir stāsts par mīlas augu mandragoru. (Šī auga sakne ir filmejusies arī „Harijā Poterā”.). Ka vēsta leģenda, mandragoras sakne nogalina ikvienu rāvēju ar savu spiegšanu. Nu tad ļaunie ļaudis vispirms aizlipinājuši ausis ar vasku, piesējuši augu/sakni sunim pie astes un vilinājuši suni ar ēdienu pie sevis. Tā nu sakne tika izrauta, bet suns nomira no mandragoras spiedzieniem. Lai dzīvo mīla!
Senos laikos gatavoja arī teriaku — pretindi no odzes gaļas — faraoniem un citiem valdniekiem, kuriem likās, ka viņus visu laiku kāds vēlas noindēt. (Tolaik to nez kāpēc neuzskatīja par fobiju.) Bija arī „veģetārais” teriaks, kas tika pagatavots no dažāda veida augiem tiem, kuriem odzes gaļa jau bija apnikusi. Tā faraona ārsts droši vien arī prasīja: „Jums, Tutanhamon, šodien veģetāro vai regulāro teriaku?”
Vēl muzejā var vērot meditācijas un alķīmijas paraugdemonstrējumus ar šova elementiem, ko vasaras laikā var rīkot arī mājīgā iekšpagalmiņā. Lūk arī attēls.
Kopumā cerētais pārspēja gaidīto.
Sterilā saite uz muzeja mājas lapu (nevarēju atvērt, pārāk sterila)
Nesterilā saite iet caur P. Stradiņa Medicīnas muzeja mājas lapu
* Bildes no P.S.M.V.M |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
