Šodien ar skatienu notriecu no kājām cilvēku. Caur trolejbusa logu. Sabijos no sava spēka un atlikušo ceļa daļu centos skatīties un nedzīvām būtnēm. Tā kā 1. klasē skolotājai mani tā īsti neizdevās pārliecināt, ka koki nav dzīvas butnes, drošības pēc centos neskatīties arī uz kokiem. Grūti. Sāku skatīties uz savām rokām, savu somu. Mazliet muļķīgi, bet vismaz droši.
Domāju par to nabaga cilvēku, kuru nogāzu. Viņš tak noteikti bija pirms iziešanas lieku reizi izkratījis savu cepuri un uzvilcis kājās jaunos haki krāsas gumijniekus ar sinepju krāsas zoli - gana saposies, lai varētu iet nodot lieko taru. Pirms tam viņš, kustinot radītajpirkstu un velkot acu skatienu pār pudeļu slaidajiem kakliem, tās saskaitīja. Pēc tam galvā - bet drošības pēc arī uz papīra - sadalīja uz divi. Abos Rimi sarkanajos maisos jābūt vienadam skaitam pudeļu. Līdzsvaram. Šī iemesla dēļ viena pudele tomēr bija jaatstaj mājās. To tad nākamreiz.
Vēl es padomāju, ka varbūt tas vīrietis nevis vienkārši nokrita, bet noģība, bet es tajā brīdī baidījos atskatīties, lai nenodarītu viņam, iespējams, vēl lielāku ļaunumu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
