Ja nav naudas dārgiem un tāliem ceļojumiem, tad arī ceļot pa Baltiju var būt gana interesanti. Mans mērķis nav izplūst garos apcerējumos par vietām, kur pabiju, nedēļu ceļojot pa Baltiju, bet dot ierosmi kādam īsam ceļojumam vai vienkārši padalīties ar, manuprāt, interesantiem faktiem, kuri izklāstīti koncentrētā veidā. Šis ir pirmais, bet ne pēdējais mazais pamudinājums apciemot mūsu brāļu tautas.
Lai gan vienreiz dzīvē Trakai pilī jau biju bijusi, neko par tās aizraujošo vēsturi nezināju.
14.gs. lietuviešu karalis Vitautas, kurš pārsvarā dzīvoja Trakai pilī, no Krimas pussalas kā vergus atveda 400 tatāru un karaimu (karaimai)ģimenes. (Toreiz viņa pārvaldāmās teritorijas stiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai.) Karaimus daži sauc arī par ebrejiem, jo viņi piekopa jūdaisma ticību, veco testamentu. (Lietuviešu izcelsmes gide, kura šajā profesijā nostrādājusi 40 gadus tomēr apgalvo, ka ebreji tie nav.) Viņiem vēlāk sekoja citi - jau brīvprātīgi, jo dzīve karaļa tuvumā bija garntēja pārticību. Jau 16. gs. karaimi sāka Lietuvā audzēt gurķus.
Daļējs citāts no Apollo (,lai nerakstītu vēlreiz to, ko kāds jau ir uzrakstījis):
Traķu eksotika ir tjurku tautu saimei piederošie karaīmi un viņu kultūras pēdas. Par tām vispirms liecina gar ielu satupušie, Baltijai neraksturīgie koka namiņi košās krāsās. Karaīmu mājas ir ar trim logiem uz ielas pusi. Viens logs esot veltījums Dievam, otrs dzimtenei, bet trešais karalim Vītautam, kurš tautai ierādījis jauno mājvietu. Valdniekam esot simpatizējusi viņu drosme un karotmāka, tādēļ viņš nolēmis no karaīmiem veidot personisko gvardi. Turklāt karaīmi bijuši veikli tirgotāji un prasmīgi amatnieki. Lietuviešu valdnieki atzinuši karaīmu autonomiju un privilēģijas. Mūsdienās Traķos dzīvo ap 60 šai mazajai tautai piederīgo; Lietuvā viņu ir 250, bet visā pasaulē – 2000. Traķu pilī karaīmiem veltīta neliela ekspozīcija, bet uzņēmīgais karaīms Jurijs pilsētā iekārtojis restorānu «Kybynlar», kur cienā ar kibiniem – pīrādziņiem ar jēra vai cūkas gaļu, biezpienu, kāpostiem. Pīrādziņu saturs atbilst klejotāju dzīves specifikai – tajos iecepa to, ko varēja sadabūt. Galvenais, lai būtu barojoši. Savu virtuvi karaīmi uzskata par kultūras mantojumu, kas sargājams ne mazāk kā valoda. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
