fledermause · jeb · D-a

Pagorījās, pagorījās un atdeva arī kaut ko. Kafiju uzlēja. Pat krūzē manā.. Sēdu domādama... kas tālāk būs. Nekas?
Godīgi? Gaudot gribās, skaļi skaļi..... Kapēc mēs tā viens pret otru.?

Laikam jāsaprot un jāsecina beidzot, reizēm ir labi pielikt punktu kaut arī tas prasa pielikt zināmu apņemšanos. Bet šī apņemšanās nostiprinās ar sajūtu, panikas nav un nav par ko. Nogurums no marazma ir lielāks. Tad nu āmen un liekam jaunu bildi iekšā. Un viss mums būs skaisti un krāsaini.

...un es atkal sāku jaunu dziesmu, jaunu apli...
Viss jau ir bijis, kaut kur redzēts un tomēr ir citādi...tas laikam jau manis pašas labā, lai neaizeju ritenī pavisam...
Gribas kaukt, bet veselības nolūkos ..terapija skarba..un ietekmēt neko vairs....visi ir mājās atgriezušies..
Kāds saprot, kas ir lomkas manas..labi, ka tā...es neēsmu jocīga vismaz sev.Kāds saprot, kaut daļu no visa tā kas ar mani notiek. Daļu, kas ar laiku nokaltīs kā zars, pārstās elpot, jo neticu ka spēšu to pavilkt. Ar iedvesmu tālu netikt vajag ko vairāk...
...un tomēr daļa no manis arī skumst...ļoti.
11 gadi... pirmie pieci jau kā citā dzīvē un svešu scenāriju, pēdējie tik intensīvi kā elpot blakus...zem ādas. Tik pretrunīgi un tomēr savi.

Cik var? Paliek jau garlaicīgi. Liekam jaunu bildi iekšā. Esmu nogurusi.

Sajūta dežāvū..stumju, bīdu a šamie mazāk nepaliek- biroja dzīves atkritumi. Skatos uz biroju pāri ielai logos. Tukši galdi. Tikai monitors un klaviatūra. Vairāk nekā Pildspalva nav, piezīmes netop. Rokraksts kā atvisms pēc cilvēka...nokrīt kā aste laikā. Atgriezties pilsētas sirdī ir forši. Ērti. Tik daudz jaunumu un atklājumi, it kā tā pati iela, skvērs un tomēr viss citādi jau. Uzņemam laiku, cik ilgi vēl? Varbūt sabiezinu krāsas? Kas zin, kas zin? Vairāk svaiga gaisa gribās. UN Ziedonis nepalīdz nemaz... Vai es gaidu pavasari? Jūru un čemodāna riteņi ir labākais skaņas pavadījums, pēc manīm....
###
atkāpe par ko citu
Kāpēc uz bērēm savāc radiniekus? Kam to vajag, lai šie nepazīstamie un man būtībā svešie ļaudis ieraksta savā apziņā, vēl viens no mums ir kritis. Dzimtas nav, uzvārda un piederības arī vairs.
Kapēc norok? Kapēc aizņemt vietu un veidot mistisku kvadrātu? Uz kuru neviens nenāks un kam šo piederības saiti vajag, šeit priežu apakšā aukstā svešā vietā? Lai zied dārzi, ja iestādīsi. Lai silda sirdi, ja atcerēsies! Bet pārējais man vairs nebūs no svara un tici Tev arī, jo dzīve turpinās...

Kaut kur starp vakardienu un rītu esmu te... pa divmājām kā vāvere. Vairs nefiksēju, neanalizēju. Ņemu , ko dod, kaifoju, kas jauns izdodās. Bavārija, tad lai iet Bavārija. Turku saule, kā allaž bija devīga. Neprātā gribu vēl. Kur to židu atrast, lai tās biksiņas iepērk.... ceps vai kopēs to kāpostu. Gasssssssssssssssshīgi:D

...citreiz velkās kā gumija...
Izskatās, ka esmu emocionāli pārvākusies...Lielpilsēta tikai pieturpunkts...strauji un negaidīti,. Nekas nav kā vakar;D
Izskatās, ka tieši kā nepreizi vajag darīt.

kur vien skaties, klausies...bet kāds aiz loga šauj raķetes un salūtus, bet citur...nāves pļauja un iznīcība pēc līdzīgiem paukšķiem..brr

Kuro reiz skatoties makslīgo spēļu atskaites, nez kāpēc nekas cits prātā nenāk viesizrādes. Tad nu vērsoim to garumu un piedāvājumu. Viesizrādes, lai kā censtos šo pasniegt, nekas vairāk... Bet galvenais, lai patīk aktieriem un skatītājiem, kuriem šis tiek iebarots. Zeme ir apaļa....Bumerangs lido atkal;D Nez cik ilgi gāja kastings?

Klāt marts. Klāt pavasaris. Strādājam, soļojam, dzīvojam nost. Tik trausla tā sajūta, viss norm. Viss ok, jo patiesībā centies par to nedomāt. Un tad atnāk sapņi, sapņi par naivām ilūzijām. Kad viss sakārtosies, viss ir joks. Ir nopietnākas lietas. Karš. Un viss kļūst tik niecīgs, un smieklīgs. Bet mēs visi sākamies no sevis. Nebūs es, nebūs kuru tas vispār skar, tā elle kas notiek sprīdi kaimiņos. Nekas nav norm. Kā pie strausa ar galvu lejā. Vai vispār tā ir taisnība, par to strausu? Visa dzīve ir pagaidām.

Neviens nejautājam vai esi gatavs tam? Tā notiek. Škrobe, ka tā mēs daram, kad asiņojam un cita varianta, kā izdzīvot nav. Viss beidzies, vis sākas no gala. Es būvēšu jaunu ceļu pa kuru doties turp, tālāk savā pasaulē. Tavi pēdējās akcijas nokrita un mētājas pa zemi, uz ko, pret ko, par ko. Taisni pareizi pateicu, kad vēl nezināju, bet nojautu. Tātad kāds jau programmu bija palaidis. Tavs ieguvums, būs Tava paša sods. Otrais Pavasara festiņš būs beidzies, kad Tavas sulas būs dzertas un miesas melnās ķetnās plēstas...Aizejot, pateicos par to labo, jauko, par pieredzi... par iespēju Būt. Tātad man pienākās glābiņš citur nevis bojāeja itkā paradīzē svešā.

Šoks, apdullinošs klusums, tad puzļu fragmentu birums. Samazgu spainis uz muguras.... un kodīgi dūmi. Nedzer kandžu un nesit aiz muguras. Neizmet vējā.
Kapēc slikti man, kad es neko sliktu nav nodarijis. Mani tak nodeva, pārkāpa, izmeta, iznīcināja. Tik sāpīgi vēl nav bijis. Dvēsle caurvējā un melnās dūņu trubās. Auksti, ļoti auksti.Ļoti sāp.

Brrr, tāda neomulīga sajūta, kad sāc šķetināt dzīparu un liec puzli no informācijas. Pretīgi, kā novemts, nodots un izmests. Netīra spēle šāi dzīves fragmentā man jāpiedzīvo. Kaut kā jasaņemās un jānovelk strīpa un jāsāk dzīve Pēc, jo PIRMS vairs nav tajā tonī kā šķita. Daudz ko saprastu, bet šitā, pretīgi. Par ko? Ne kripatas cieņas pret tuvāko. Tik tuvu, tuvu pielaisto. Ek, ka Tevi tas pats bumerangs neķer, viss dzīvē ir līdzsvarā. Lūgsies, nepanāksi.

Nu ir mirklis tuvāk sapnim, kas izrādās nav rozā, bet melns un smags kā zeme. Vispirms žogu. Nē, aug zāle. Kur likt izkapti? Kur likt? Lāpsta. Es nopirku lāpstu, jo to kura ir mana nevar dabūt. Dabūt nozīmē satikt. Nebūs. Bet gribās, īd un smeldz. Lāpsta ir, bet jāliek bagažniekā. Vajag piestutēt. Kur? Mazēka, vesela būvniecības iecere. Kur zaļā grāmata, kur ralsti? Ka tik nav tasi plauktā, kur nevar paņemt..ek.. Kur es paliku? Ak, jā nosauļojos, nopeldējos un tup būrī. Viss ir citādi, pēkšņi un pēc pašas vēlmes.

...situācija salikās ka esmu sprukās. Ir gana nejēdzīgi taujāt cilvēkam par izvēli kurš to neredz, vai piekrīt? Kad māja brūk, katrs balso par dzīvību un kustību. Rītdienas vārdā jāairē. Un diez vai kāds mani sapratīs, kas ir manas vērtības un prioritāte. Padarīts darbs ar gandarījumu, brīvība. Izglītība esamība jau apriori neparedz man klāt esošas ambīcijas. Kam man tās? Tās sen jau mirušas nedzimušas. Atlūgums ir negudrs lēmums. Raudāt bērnišķīgi, bet izvēli neredzu. Neticu sadarbībai un attīstībai.Nepareizā vietā un laikā vai nē?

Es gribu sevi atpakaļ. / izskrēja doma kā būlta atverot tekstu bīdītavu/. Tik nezinu kā formulēt kāpēc? Varbūt tāpēc, ka esmu nogurusi vienā jomā, joprojām izrādās strupceļā citā, kur nojauta teic ne jau Tu, bet kāds tur ir. Vai mani tas izbrīna? Skumji, un reiz es varu mierīgi nestresojot, nemetot rokas un domas, nosecināt tas viss ir bijis un nu jau tā komēdija vai meli ar vējdzirnavām nafig man to vairs vajag. NOgurums vai ieradums, paņem izmisumu un apjukum, Viss jau redzēts. Nafig, tik atdodiet mani pašu vai arī es baroju sevi ar ilūzijām, ka tas vēl ir iespējams. Varbūt viss jau trīs reiz transformējies un sagrauts? Kā tur ir?

Piegāju pie kalendāra un atskārtu,man pretim verās cita bilde. Jauns mēnesis. 50 bez mini astes. No kuras puses pavērtēt savu piedzīvoto ar pozitīvo ,vai ne. Ar śī brīża sajūtu filtrēšanu vai sausu iznācienu no komforta zonas. Kaut kam tādam nevari būt gatavs nekad,jo tai mānïgā brīdī kad liekas es tak varu un zinu par ko saku, izrādās ne velna nav patiess apgalvojums. Tu vairs nevaldi par situāciju. Tu neesi tās noteicējs. Atliek jautāt,vai tas ir tas ko vēlējies? Un ,ko nu ja śie kliņģeri netīk vai ir citas garšas? Mēģinu apgūt un izfiltrēt, kas notiek un kas man no tā secināms. Jārod atbildes,bet nez kāpēc ir tikai jautājumi.

... lasīju šodien dažādus emuārus par grāmatām, par to atstātām atziņām...un saskumu, es vairs gandrīz nelasu tās. Kādas ir manas atziņas un par kurām , es teiktu, viņa mani iespaidja vai mainīja manu pasaules uztveri. Uzreiz uzausa fragmenti no Busardeļu atziņa par politiku, Vējiem līdz Skārleta un tās kaislīgais Rets. Dziedoņi ēŗķšķu krūmā un remonts tiesā. Radio lasijumi. Mājsamniece un EIVA. Dīvaini, kaut lielako ties daudz un aizrautīgi ir lasīts jaunībā. Atziņas nez kāpēc ir ar darbiem, attieksmi pret dzīvi. Laikam tie arī ir tie nospiedumi.... Tādu ir daudz. Tik jautājums, kāpēc es pārsāju lasīt. Viens ir acis. Mani tracina, jo vairs mēnesgaismā uz palodzes nepalasīšu kā reiz bērnībā uz internāta guļamtelpas loga. Tik daudz ūdeņu....aiztecējis.

Cik jokaini ar mums situācijas un laiks spēlējās. Vien brīd Tu saki, ka neēsi gatavs jaunai lomai un nākošā rītā atskārsti, nav tiesa, esi gan. Atliek tik pareizai atbildei atnākt pie Tevis. Atnākt tik vienkārši kā saņemot rokās mazuli, to mazo brīnumu kuru vakar turēju rokās. Lailiņ, Tavu mazmeitu es vakar turēju kā savu. Atliek turēt sev dārgu cilvēk bērnu ka Tu kļūsti gatavs visam, pat aizmirst elpot uz brīdi šo. Leila. Cik daudz un maz šobrīd par Tevi stāsts stāsta... Stāsts augs līdz ar Tevi, ar taviem piedzīvojumiem, ar Tavu vecāku rūpi, mīlestību un atbalstu. Ar ātru pīkstienu, kā šobrīd izklausās Tavs sveiciens pasaulei. Pelīt, Tu esi gaidīta! Esi sveicināta šai lielā brīnumu pasaulē.
Vakardienā paliek jautājumi bez atbildēm, stāsti bez galotnēm. Jā, tie uzjundīs vēl ne reizi vien, bet atbildes nebūs vai arī to vietā radīsies mūsu prāta zīmētās bildes. Versijas par to kā bij vai varbūt varēja būt un neviens vairs to nespēs ne apstiprināt, ne noliegt. Nav vairs to dienu klātesošo. UN atklāsme , kas atnāk ir biedējoša vai pārsteidzoša..es esmu to laiku liecība vai dinauzaurs? ..Es tur biju, bet vai es to atceros, vai gribu atcerēties...to raibo skābo laiku ?

...Skatos kalendārā, atskārstu, ka ir maija beigas.Reiz maija beigās es devos atvaļinājumā un līdz ar to mani mamma tai reizē nesazvanīja.Pēc pāris dienām es uzzināju, ka tas bija pēdejais varbūt ļoti zīmīgais( viņai nepieciešamais glābējzvans) zvans, lai nepaveiktu neprātu. Neatceros vairs viņas balsi. Es neatceros tēva balsi, kaut viņš aizgāja vēlāk. Vai mana atmiņa vāja? Es atceros tikai dzīvos, dzīvo tēlu balsis, intonācijas. Aizgājušo vairs ne. Varbūt atmiņas tik sāpīgas, ka izslēgtas no apziņu apcirkņiem? Vai es nekad neēsmu bijusi ar viņiem, vai tik maz bijusi? Es braucu ciemos. Mūžam ciemos, mūžīgi ciemiņš...Piektdienas grūtās dienas... apnicis viss.