Fjokla ([info]fjokla) rakstīja,
@ 2014-01-08 10:05:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Dzīve nav amīšu sitkoms un tam nekad ne ar vienu nebūtu jānotiek, bet es šorīt pieķēru kolēģi uz poda (Nutā, atver durvis, - sēž. Tas ir ļoti satraucoši, jo parasti, kad atverdurvis, tur neviens nesēž. Nu, labrīt, labrīt, sēžam,ko)un nemaz nebija smieklīgi, izņemot citiem kolēģiem, kas dzirdēja manu izmisīgo kliedzienu, un vai, piedod, nē, piedod tu man, vārdsakot, mēs viensotram visu piedevām, bet dziļi sirdī es neko neesmu piedevusi, jo man tagad jādur acis un jāsarkst


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]begemots
2014-01-08 14:26 (saite)
Kaut kur izgājšgada RL bija viena iespraudne vai kā nu to sauc par kādas 1950o gadu amerikāņu rakstnieces(?) vēstulēm(?) uz ameriku par to, kā viņai klājas, šķiet, Madridē, kur kafejnīcās bērnus zīda ar krūti pie galdiņa un laikam mazie bērni turpat blakus galdiņam arī čurā. Kas nevienam neliekoties nekas īpašs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]fjokla
2014-01-08 17:46 (saite)
nujā, bettur jau akal var saskatīk kautkādu estētiku, nutur, ach, gluži kā skulptūras (nutur- atklāta krūts, čurājoši bērni, kabi nafik jūs visus baltā marmorā....), betnu tādā tīri publiskā dročūnā, es nez, tur grūti ar to estētiku:D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?