Fjokla ([info]fjokla) rakstīja,
@ 2014-01-08 10:05:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Dzīve nav amīšu sitkoms un tam nekad ne ar vienu nebūtu jānotiek, bet es šorīt pieķēru kolēģi uz poda (Nutā, atver durvis, - sēž. Tas ir ļoti satraucoši, jo parasti, kad atverdurvis, tur neviens nesēž. Nu, labrīt, labrīt, sēžam,ko)un nemaz nebija smieklīgi, izņemot citiem kolēģiem, kas dzirdēja manu izmisīgo kliedzienu, un vai, piedod, nē, piedod tu man, vārdsakot, mēs viensotram visu piedevām, bet dziļi sirdī es neko neesmu piedevusi, jo man tagad jādur acis un jāsarkst


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sirdna
2014-01-08 10:56 (saite)
He. Man pirms trim gadiem bija līdzīgs starpgadījums, tikai ar mani uz porcelāna troņa. Es tagad rūpīgi aizbultēju durvis un pie katra troksnīša priekškambarī cieši blenžu uz durvīm, vai tā atslēga tiešām ir aizgriezta, un tad vēl ik pa brīdim palūru, drošībai, un tad vēl paraustu durvis, vārdu sakot, relaksācijas, rimtas meditācijas un tuvības ar sevi mirklis ir sapurgāts uz mūžu.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]fjokla
2014-01-08 11:01 (saite)
jā, es arī sabiedriski raustos un nekādas tuvības ar sevi un, redz, ka pamatoti, pārbaudīt vaig divreiz, divreiz, nav miera nekur un citi mēdz pārvietoties arī bez skaņas, kā es šodien (velviens iemesls klabināt augstpapēdniekos)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?