Tākā šodienas brokastu garkājtētiņā bij minētas kalnu aukas un kaukā jau bibliotekā tās tika piefiksētas esam, jo nav lasītas, tadē ļoti neraksturīgi iespēros pie plauktiem, uzreis parāvu kā vienīgo lasāmo, jo mošen jābrauc rīgā jau rītu un vairāk nav jēgas ņemt, nulūk, iedevu bibliotekārei reģistrēt un pati piesēdos pie kompja. Nutad, pirms pŗomiešanas bibliotekāre man prasa tā šķelmīgi, šķelmīgi: "Tikai šo vienu ņemsit uz vakaru?". Uzsverot tā viltīgi to "uz vakaru". Estur, nutipa jā, tāda izbrīnējusies. Nuneko, atnāku mājā, apskatu vāku. Vāhs! Tur ilustrācija tāda- kaukāds vells pie kamīna ņem priekšā, šķiet, paģībušu un stipri dekoltētu vāravu, bet priekšplānā ņekija omīte ar aubi ada un ļoti vēlīgi smej.