Ļoti liela kļūda bij atvēlēt bāreņiem ikpalaikam pa ieskābušam krējumam un pienam. Tagad tā ar balto astesgalu kā uz darbu, izdzirdot mani katliņus un plītsriņķus darbinot, te ieglūn pār slieksni, te pārmetoši lavās gar logu. Une, kad es no tās virtuves elles laukā pusdienās, tā atsēstas un lūr, lavīdamās tuvāk un tuvāk, līdz man visas dakšas trīc. Nupat apmētāju zālē makaronus tā viltīgi tuvu sev, lai varētu kārtīgi aplūkot, traki tramīga, bet tāda neko. Tagad sēž man zem beņķa un lūŗ, vai no cigaretes cīsiņi nesāks birt. Ko nu mēs darīsim, kā mēs viņus izaudzināsim?