Fjokla ([info]fjokla) rakstīja,
@ 2012-05-01 07:39:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mērnieku laiki ir forši. Vakar piekopu saudzējošo režīmu ar nultām cīgām un pieņēmu saulespeldes un ezera inhalācijas, tagad riktīgi sarkans sejs un labā roka, nezinu aizkam, laikam grāmatu turēju. Nu, nesaku hop, bet pagaidām izstās, ka sirds būs atlaidusies (uz nakti dzēru siltu pienu uz lieveņa), vispār, aizmigu astoņos un beidzot siltās lupatās. Šodien mazgāšu tērpus un kāršu žāvēt ābelē, lai svaigsviss un ar slēpju nūju bakstīšu iekšā neaizmirstules mežmalā un abmājmalā, man viss safotkāts, kur, žēl, ka nevaru ielikt, vienīgi mmskā nosūtīt, ja dodat numurus. Ta mazgāšu matus un viskādi posīšos ŗīt uz ludzu pie opja. Te ir kāds ludzas pārzinātājs? Iespējams apmaldīšos, ta mani vajadzēs izkonsultēt ārā. Kategoriski atsakos no takšiem, jo gribu iepazīties ar ludzu, intimi, neesam iepriekš bijušas


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]fadu
2012-05-01 11:54 (saite)
te doma tai sakarā jau labu laiku. Raudāt jau būtība vairs maz jēgas, kas notiek, tas notiek. Jāskumst par palicējiem, jo viņiem tā sāpe. Nav jāraud, vienkārši jābūt pateicīgam un priecīgam par to ka liktenis tev tadu cilvēku dzīvē ir piespēlējis un ka tev bija tāda laime viņam blakus būt, un tos pēdējos brīžus izmantot pēc iespējas... lai vēlak nebūtu skumji, par to, ka kaut kas nav pateikts, lai cilvēks nav viens bijis tā grūta ceļa priekšā. Varbūt jau viņam tas vairs nav no svara, bet palicējiem gan... Un atcerēties, ka šī ir pēdējā iespēja viņam palīdzēt... ar godu aiziet, jo viņš jau tur vairs neko daudz pats nevar. Kaut kā tā, laikam

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?