te doma tai sakarā jau labu laiku. Raudāt jau būtība vairs maz jēgas, kas notiek, tas notiek. Jāskumst par palicējiem, jo viņiem tā sāpe. Nav jāraud, vienkārši jābūt pateicīgam un priecīgam par to ka liktenis tev tadu cilvēku dzīvē ir piespēlējis un ka tev bija tāda laime viņam blakus būt, un tos pēdējos brīžus izmantot pēc iespējas... lai vēlak nebūtu skumji, par to, ka kaut kas nav pateikts, lai cilvēks nav viens bijis tā grūta ceļa priekšā. Varbūt jau viņam tas vairs nav no svara, bet palicējiem gan... Un atcerēties, ka šī ir pēdējā iespēja viņam palīdzēt... ar godu aiziet, jo viņš jau tur vairs neko daudz pats nevar. Kaut kā tā, laikam