Vakar, kā pie svētdienas, atgadījās sajusties kā tādam Feņočkam, vaikānuto Jerofējevu tā maigi. Pamodos jau sabozusies, nezinu, vienkārši nikna un cauri un ta jau viss krīt no rokām laukā un nekas vairs neklausa un pa gaisu, un būs te kārtība vai nebūs, nukapašam jau šķiet, ka priekšmetiem bezmolvna jāklausa tām tavām tizlām rokām, ta es atsitu elkoni, ta stendere vainīga, ta es izgāzu miskasti pa zemi, kefīrs pa kāju, ibitīt, sūdi rallā, viss pret mani sazvērējies, tātad. Nulūk, eju uz bodi, remdināšos ābolu strūdelēs (kas nez izdomājis tādu aizdomīgu nosaukumu, šitādam, pūdercukurainam jaukumam ar ābolbiezeni lekni pildītam?), nulūk, eju uz to veikalu, blīkš blākš, nepaklausīgā miskaste, trīs maisi, saprotams, kopā, nu nav man nekad normāla izmēra maisu, viss pa tādiem vidējiem un vairākiem jālasa, nu un  dažos no tiem pa pudelei no aizgājušiem laikiem, saprotams, nu eju, tātad, jau tāda uzvilkta un pati uzprasos, a vo dvore, a vo dvore viss ledū un pa virsu peļķes un man tie trīs maisi, un eju un lādos pie sevis un kas te vēl tagad pa huiņām, kur skatās dienesti, vaita šito visu nevar nokasīt,ka man te jāiet ar savu miskasti visām kājām savā virzienā, un, protams, pretim nāk tāds kuļturņenkais pārītis, tādi zolīdi, ar tortīti un puķītēm, espiesevis, nutur, kātat, protams, cilvēks jau nevar mierīgi nepucēts un izpūris aizšaut līdz veikalam, nesaticis visus tādus sapucētus un krāsotus, nācietbļadj vēl, nāciet vakarkleitās un ordās untā, kas tie vispār pa tādiem tikumiem, nu, vārdsakot, šitādas psihopāta piezīmes, nu, un tiklīdz es šito visu padomāju, saiet man tās kājas krustā un vēdeklī un kā tik viskādi ne, un, hlabiš, peļķē, ibiītīt, ar visu ceļgalu, pusdibenu un visiem trīs maisiem, kas nožvadz vien, un tie kuļturņenkie tā apstājas tāda pussolī un lūr savām izbrīnītām, kuļturņenkām acīm, essaprotams, saku,- bļadj, nezinu, ko citu teikt peļķē un ar miskasti! Un šie tik lūr, palūr, unta akal sāk lavīties savu pieklājīgo solīti, tā pa maliņu, tākā satrūkušies kā kas, tortīte un puķītes un paši tādi visi saķemmēti. Nulūk, unteman sagribējās, vot, nezinu, vienkārši gara acīm tā kaukā iedomājos, kā sēžu peļķē ar to miskasti unta, hujakts, metu kaukādu tukšu cīgpaciņu viņu virzienā un ieķērcos :"Abi pidari!",laigan viens no viņiem pilnīgi nepārprotami bija dāmīte. Nez, ganjau sāktu skriet, kamēr iemuktu kādā poģīti, tortīte vien nošūpotos. Nu, vārdsakot, un te man sametās smiekls no šitā, tāds īdzīgs, bet smiekls.