Bosiem vispār viegli- tikai jānožestikulē tā plaši un jāpaziņo- es domāju, ka jāpafilmē tur kauko (tas vienu dienu pirms pasākuma), ta tu, brīnumainā kārtā, sagani vienu, kas ar mieru brīvdienā un pēdīgā brīdī atskriet un safilmēt, ta safilmē, ta samontē, ta kaukāds sūds tur, saprotams, sanāk, ta tu tur bišku tākā pakoriģē, šoto jāgriež, šoto jāspiesprauž klāt, bet, tāpat sūds, grozi kā gribi, ta tu to /pāreja/ "materiālu" atrādi tam bosam un zini, ka slikti, bet, nekā cita jau nav, kas ir, tas jārāda, neko, esot tīri okej,  tikai - "Ko mēs ar to gribējām pateikt?" (jēēēsss, indīīīd, KOE?)
Tā viņš man.
Dahuju es zinu, man teica, pafilmēt, es sadabūju pafilmēt, ko mēs ar to pateikt gribējām, es tiešām nezinu, jo es, ļično, neko negribēju tumšā angārā pateikt un pafilmēt brīvdienā un necerēju uz labu rezultātu un vispār nezinu ko izsakāmu, lai es izdomāju šitam sūdam/ "materiālam".
Visu dienu tinu uz riņķi šo "materiālu"/kāpināti/, tupa lūru virsū, jāsacer ierunājamais teksts un jālaiž, kur laižams. Nav nekā, tukšs, saproti, nav (galvā). Un dusmīga tā, ka apraudāties -aiz varētu. Tākā Raini mīlot, ziniet!