Redzkā ir tai dzīvē, pirms pāris gadiem ieraksti apcerējumu par antikvar magnatt, kad tev tāds arī tākā piemetas, tikai dzīvē viss notiek daudz savādāk, jo viņam kādi sēēsmit un sirmas ūsas, toties- spīdīgs leksus un vēl kaukāds otrs, tikpat spīdīgs avto, kur nevar saprast, kur jānolasa tā marka, bet kruts tāds.

Iesākumā viņš nāca tai vārtrūmē, kur es pīpēju, ja, tur viņš, kad pēc mašīnas pakaļ nāca vai ko paņemt no tās, ta viņš tā vienmēr draudzīgi, dažreiz, teiksim, vispārtā, jau mazliet kaitinoši, sāka apspriest pīpēšanu un vaidēt, ka visu labi zina, jo pats izbijis pīpmans untā, bet atmet, atmet, atmet ( tiem jau patīk citiem smadzenes borēt, vane, skauž jau drošvien tas sulīgais dūms). Nuvārdsakot, viskādīgi mēs tur parasti runājamies, bet tā mazliet kaitina tomēr, ka tev katru dienu bezmazām jāatskaitās kādam, kad atmetīsi un tā, nahuivaig.

Vienreiz, kad papī bij ienācis uzpīpēt, ta šis viņu aiztrenca, jo tas onkuls jau nāca tāds, nu un kā parasti, žestikulē un ķer pie krūts, mani ieraugot, un saka - oh! un vēršas pie papī un saka- nu skažiķe že vi etoi prekrasnoi ženščiņe (prikiņ!) tramtaram, nutur kā tur visko sev var sapostīt ar tabaku un visa daile aizies, ta papī tā kaukā tā nelaipni un saviebies, nuka- akasira, laitakpīpē un pēctam prasīja, kas tev tas tāds par tādu vecu elsēju, essaku, tas nav elsējs, bet kaimiņš vispār un draudzīgs tāds.

Betē, vakar šis mani noķēra akal tai vārtrūmē un estur stāvu un visa saulē, solārijam naudas žēl man, nutur kaifoju viskādīgi ar kafiju ārā iznesusies, nušisakal ķer pie krūts un saka, vispār jau jā, ir jau labi pīpēt tomēr, vane. Nu, unta mēs tā draudzīgāk parunājām, nu un par svaigiem gaisiem, par latgalēm, šis, redz dzīvo jūrmalā, tur tik forši un uzsver, kāda ta viņam tā māja un kur tā ēnas puse unkātur, unvirzās tā zin, ka jākāpjās apakaļ, lai ieturēt distanci, man jau tie ūsainie un sirmie  ne visai patīk, ja nav kaukādi Mihalkovi, unta interesējas kur es latgalē un visbeidzot- vaitanu viena pate, tā, uzrautu uzaci, ja, a esjau ņe durak, vsjo poņel,  kurp virzamies, unsaku, nē, diemžēl, es ar maļčiku. Nu, ta pēc šittā ta tur tā saruna tā ātrāk izbeidzās, ne vairs jūrmala, nevairs kas,šorītā pat par pīpēšanu neko vairs, zdrasķe, zdrasķe.
No vienas puses itkā žēl, vane, moška būtu man brasletes, ja labi uzvestos, jo kadta citreiz pundurim var nospīdēt tāds pigors, kā mirkšķināt acis un braukalēt leksusā tādai, elkoni pat varētu izkārt, vane, un pa jomas ielu nomaršēt. Betnootras puses, kad tā padomā detalizēti par to labo uzvešanos un sirmām ūsām, tad atkal tā sametās, vane, nõvvej, zis iz not zet kaind of opereišan tū, un tā vienmēr, ven vil bī zet kaid of opereišan, ta to mēs nezinām!