Lielā mājā cilājās šībers un lapseņpūznis galīgā ahujā iztramdīts pa riņķi vien, kāds nepārprotami lauzās laukā, lajkam jau taisni pato malu, kur šām tas namiņš. Nukadē, esbijtā pasēdējusi un izdomājusi, ka nekas cilvēcīgs šķidrmaša izskatā tas nebūsgan, ta saņēmos atslēgt durvi un atstutēt ar pagali, ganjau, tātad, TAS pats ar laiku iznāks. Pati iekārtojos ar lasīkli atpūtniekā un klusībā cerēju, ka tas būs ezis vai sunīts. Nulūk.TAS tiešām iznāca pēc kādām trim stundām un izstījās pēc daudz dzīvē pieredzējušas pudeļbirstes, ilgi kopās mantepatām kadiķos, rāmi bīdija savus izpluinītos kumšķus vietās, un piemana bargā jautājuma-nu, kasira, tu te tagad dzīvosi? Uzgrieza man savu aizvainoto kaķpakaļu un nelikdamies zinis par maniem protestiem un steidzīgiem durvpaspētaizvērt soļiem, bezkaunīgā gaitā iegāja apakaļām mājā. Nuzinko, ŗītā lien caur tām lapsenēm tat.