Kaut rītdiena nekad nepienāktu, manturbļedj, nekas nav pazudis un nekā nevaik.

Esjauneko, Dimātēs, betē, man kā līkdeguņam viss pierakstīts. Tātat, izejskapitāls mums bij 5 miljoni, ja, akātas tagad nākas, ka pie visas tās bagātīgās šķiešanās, labajos atalgojot, sliktajos putinot, salas, kuģus un mājas, turpu šurpu pērkot un dažreiz dāvinot, mums otrā sējumā paliek vēl pāri dafiga dimantu un baksu, ko saujām dažādām vistām pabērt priekšā un nabagtarba mums ne tuvu, ko?

Lielā mājā cilājās šībers un lapseņpūznis galīgā ahujā iztramdīts pa riņķi vien, kāds nepārprotami lauzās laukā, lajkam jau taisni pato malu, kur šām tas namiņš. Nukadē, esbijtā pasēdējusi un izdomājusi, ka nekas cilvēcīgs šķidrmaša izskatā tas nebūsgan, ta saņēmos atslēgt durvi un atstutēt ar pagali, ganjau, tātad, TAS pats ar laiku iznāks. Pati iekārtojos ar lasīkli atpūtniekā un klusībā cerēju, ka tas būs ezis vai sunīts. Nulūk.TAS tiešām iznāca pēc kādām trim stundām un izstījās pēc daudz dzīvē pieredzējušas pudeļbirstes, ilgi kopās mantepatām kadiķos, rāmi bīdija savus izpluinītos kumšķus vietās, un piemana bargā jautājuma-nu, kasira, tu te tagad dzīvosi? Uzgrieza man savu aizvainoto kaķpakaļu un nelikdamies zinis par maniem protestiem un steidzīgiem durvpaspētaizvērt soļiem, bezkaunīgā gaitā iegāja apakaļām mājā. Nuzinko, ŗītā lien caur tām lapsenēm tat.

Nea, ņemu tomēŗ apakaļ savus vārdus par pītera tūristiem, taisiet tās robežas cementā, bronzā. Pie Juzika, tātat, tādi jau nedēļu. Nu, ja ops kalna galā, ta juziks tur pa vidu sanāk, a ceļš uz ezeru da šoseju lejā no kalna visiem viens. Nulūk, un kopš tā laika, nav miera šaizemē, nu, pareizāk, kad pabāž degunu no teritorijas laukā, ar miskastmaisu nesamu vai nolūku pēc cīgām pa fikso. Esjaukā, nukā uz laukiem, ja, džinsām momentlīme pa visu ceļgalu, izstaipīts vīriešdžepers virsā, mati aizvakar ķemmēti untā, pofig man pārdevēju jūtas, viņs tāpat vecas končas tirgo un ne man vaik lai man sejā skatās, ne man kādam jāskatās. Unlūk. Atliek tik tev atvērt vārtiņu un spert soli, kāpusceļa tā pingvindelegācija kā pa jomas ielu krāšņi iegriežas tev klāti un ne mukt ne sprukt nekā un visi izejamos tērpos un jūsmo par ainavu. Dirsas. Citreiz akal, laimīgs uzgriezies uz ceļa, cīgas dabūjis, neviena nesaticis, tūdaļ iespruksi, huju, kas tur nāk pretim, noļukušā pupturī, svaigi saules krēmā ziests, ar dvielītibļedj, jau teatrāli izpleties un dveš,- oh, eķi sosni! Nuja. Jāturpina komentāros, man telfons karas

"...Es nezinu, kur radās viņas,
Bet man ir mīlas šķiltaviņas!"